Parēķināju, ka mani personiski valsts nākamgad grasās konsolidēt par vismaz 30 latiem mēnesī tikai uz pamatvajadzību un vēl par pāris latiem uz gara maizes rēķina.
Tas tikai ar nodokļu un pabalstu izmaiņām, neskaitot iespējamo uz nodokļu kāpuma rēķina tirgotāju piemesto cenas palielinājumu, inflāciju, pruduktu vai degvielas cenu kāpumu pasaules tirgus svārstību rezultātā. Un tas papildus jau maksātajiem nodokļiem.
Vispirms – psiholoģiski un arī materiāli sāpīgākais, ka valsts man atņems 16 latus ģimenes valsts pabalstu par diviem bērniem, ja ne ātrāk, tad no nākamā gada otrās puses. Rēķinot, ka par elektroenerģiju ģimenē maksājam pāri par 40 latiem mēnesī, paceļot PVN, starpība būs ap 4,50 lati. Palielinātais PVN par 1% un par 2% preču un pakalpojumu grupās, šķiet, nav tik draudīgs, bet kopā pārtikai, zālēm, sabiedriskajam transportam, telefonam, ikmēneša obligātajiem pakalpojumiem, piemēram, atkritumu izvešanai, siltumam, savi pieci lati salasītos. Vēl dažu latu starpība klāt par grāmatām, avīzēm, kultūras pasākumiem.
Šādi aprēķini vispārīgās runas par budžeta konsolidāciju ainu padara taustāmāku. Ja tā, gribu zināt – par ko? Neesmu gatava no šīs naudas atteikties par labu tādu ministru padomnieku algu palielināšanai, kuriem pašiem vēl padomi dodami, varai, kas kalpo par radu un draugu darbā iekārtošanas biržu, partijas jauno karjeristu tukšo ambīciju apmaksai valsts un tās uzņēmumu pārvaldes siltajos krēslos, neesmu gatava maksāt par veģetējošu valsts pārvaldi, kas tikai pašatražo sevi un strādā primāri pati sev, par koruptu valsti un pašvaldībām, par kuras izskaušanas spēju mani nepārliecina nedz nemainītā politiskā kultūra, nedz KNAB notiekošās peripetijas, kas vieš šaubas, vai ar tiešajiem darba pienākumiem tur maz kāds vēl nodarbojas. Neesmu gatava maksāt par tādām valsts finanšu sadales izmaiņām, kurās solidaritāte notiek starp nabagajiem, gandrīz nabagajiem un ļoti nabagajiem, bet ne no augšgala. Par tādu valsts represīvo aparātu, kas savas dusmas uz autovadītāju izgāž, uzliekot 60 latu sodu par esošu automašīnas apdrošināšanas "trūkumu" tikai tāpēc, ka līdz ar autonodokļa ieviešanu uz firmu esoša automašīna pārrakstīta uz privāto personu, bet nav izprastas juridiskās fineses un nav pārreģistrēta arī apdrošināšana, kura tomēr ir. Par varu, kas spēj piedāvāt tehnisku, nevis kvalitatīvu vadību. Tamlīdzīgu uzskaitījumu varētu turpināt. Līdzīgi, manuprāt, katrs var izrēķināt, cik tieši viņam maksās šī konsolidācija, ko no valsts viņš jau saņem, ko dod, kādu valsti vēlētos pretī, un formulētu savu attieksmi, neaizmirstot arī līdzcilvēkus un veselīgu solidaritāti.