Var jau būt, ka ierobežojums deputātu, ministru radiem kļūt par viņu palīgiem, padomdevējiem, padotajiem, no indivīda cilvēktiesību viedokļa, nav īsti tīrs, bet acīmredzot mūsu politiskā kultūra nav nobriedusi līdz līmenim, lai šie ierobežojumi nepastāvētu.
Augsti ētiskai rīcībai nav gatava nedz pati vara, nedz sabiedrība tic varas spējai tādai būt. Tādēļ ierobežojumiem jābūt stingrākiem.
Likumi un tajos noteiktie ierobežojumi, brīdinājumi, sodi rodas nevis tukšā vietā, bet konkrētā sabiedrībā, kurā pastāv noteikti uzvedības modeļi, riski, tradīcijas, attiecības. Tās arī ietekmējušas likuma Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā pieņemšanu ar visiem tā nosacījumiem par to, no kā amatpersonām jāatturas, lai valsts pārvalde nepārvērstos par šauras kliķes savtīguma apmierināšanas instrumentu un – ne mazāk svarīgi – lai sabiedrībai nerastos šaubas par varas darbošanos sabiedrības, ne sevis pašas labā. Vienkāršāk – lai sabiedrība uzticētos varai.
Tiesa, likums tieši kā ar vāli pa pieri neiebliež, pasakot, ka deputāti, ministri nevar pieņemt darbā savus tuviniekus. Taču, tulkojot likuma pantus, tā ideju KNAB jau reiz pateica, ka šāda prakse, kas bija ieperinājusies 9. Saeimā, ir pretrunā ar šo likumu. Jo vairāk – deputāti (astoņi) ne tikai Saeimā nodarbināja savas sievas, radus, bet no tiem arī "īrēja" dzīvokļus par samērā brangu, krīzes laikam jau dažkārt neatbilstoši augstu samaksu, kas tika kompensēta no valsts budžeta. Iejaucoties KNAB, radu algošanas prakse netika vis pārtraukta, bet pieslēpta – vieni deputāti samainījās palīgiem, vismaz juridiski, un tieši savu radu vairs neviens nenodarbināja. Izņemot kareivīgo Visvaldi Lāci, kurš savu meitu, neraugoties uz jau reiz uzlikto administratīvo sodu un KNAB draudiem ar kriminālatbildību par atkārtotu pārkāpumu, par palīdzi nodarbināja, līdz preses spiediena dēļ no tā atteicās. Radu maiņas taktiku arī jaunajā Saeimā piekopj gan Vienotības, gan TB/LNNK, gan ZZS. No vienas puses, var saprast: Latvija ir maza, politikā esošo cilvēku skaits ļoti neliels, līdzīgi kā citās profesijās bērni iet vecāku pēdās, arī politiķa bērniem nedrīkst liegt būt politiķiem. Un viens otrs, piemēram, nu jau eksdeputāta Paula Putniņa dēls Indriķis Putniņš, savu ceļu uz politiku gājis lēnām un mērķtiecīgi, gan izstudējot politoloģiju, gan pamazām augot partijas iekšienē, tāpēc pārmetumi par darbošanos iepriekšējā Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes paspārnē šķiet piekasīšanās. Taču, vismaz no malas, izskatās, ka praksē vairāk ir gadījumu, kad palīgu vai citu amata turētāju izvēlē primārais kritērijs ir nevis augstākā kompetence, bet radu, draugu vai klasesbiedru būšana, partijiskā piederība un partijiskā paklausība, viedokļu vai personības pelēcība – nedod Dievs, vēl sāks spīdēt spožāk nekā pats ministrs vai deputāts! Tas nav nekas cits kā nepotisms, kas Latvijā pārņēmis valsts pārvaldi, kad amati vai citi labumi tiek piešķirti radiem neatkarīgi no nopelniem. Neskaitāmi gadījumi ar savējiem uzņēmumu padomēs, valdēs, muhļīšanās ar valsts pasūtījumiem, bet ne mazāk svarīgs jautājums par likuma burta ievērošanu ir to gara cienīšana nolūkā negraut sabiedrības uzticēšanos politikai. Bet, ja vēl paši pārkāpj pašradītus likumus, kā arī gadījumā ar Lolitas Čigānes aģitēšanu Centrāltirgū, tiek vairota sabiedrības skepse un radīts pieprasījums pēc lielākas likuma bardzības, nekā būtu nepieciešams attīstītās demokrātijās.
Plašākā izpratnē nepotisms kā partijas tuvinieku darbā iekārtošanas birža vērojama arī parlamentāro sekretāru lietā. Vēl tikai 2009. gada sākumā Dzintars Zaķis (JL) lepni paziņoja, ka Jaunā laika ministri atteiksies no parlamentārajiem sekretāriem, tādējādi rādot piemēru citiem kolēģiem. Nu laikam Vienotības radu un karjeras draugu rindas pieaugušas tiktāl, ka spiediens no partijas iekšpuses ir tik liels, ka jāizlaiž tvaiks, atkal atjaunojot parlamentārā sekretāra amatus krēslu vairošanas nolūkā, saliekot tur partijas aktīvistus, kas nav tikuši Saeimā vai kas kvalificējas kādiem jau pieminētajiem nepotisma un tā modifikāciju kritērijiem, bet bez redzama vai paskaidrota šo krēslu atjaunošanas iemesla un uzdevuma. Žēl, ka kārtējo reizi uz nodokļu maksātāju rēķina (Ls 1336 alga). Daži parlamenta un valdības saprašanās vairotāji būs tādi, kam nav pieredzes darbā nedz vienā, nedz otrā institūcijā. Laikā, kad izejai no krīzes būtu nepieciešama iespējami augstākā kompetence, nepotisma saknes no valsts pārvaldes būtu jāizsvēpē. Kārtējā neizmantotā Vienotības iespēja, kārtējā dubultmorāle.
Tad jau labāka šķiet PLL izvēle partijai noderīgo cilvēku nezaudēšanai pēc izgāšanās vēlēšanās izveidot speciālu fondu, no kura piemaksāt palīgiem, kas noformēti uz pusslodzi, lai varētu saglabāt iespējami vairāk cilvēku. Cits jautājums gan par to, cik tīra būs fonda nauda, jo jau tagad jaušams, ka fonda dibinātāji drīzāk ir tikai izkārtnes. Bet tā vismaz nebūs budžeta nauda un administratīvā resursa apšaubāmas vajadzības izmantošana. Iespējams, ka, esot varā, PLL rīkotos tā, kā pašlaik rīkojas esošā vara, kas diemžēl uzsākusi ceļu pa to pašu skuju taku, pa kuru aizgāja Aigara Kalvīša valdības godība.