Veselības ministrijas (VM) kampaņa Jūties švaki – ne vienmēr ir tik traki! ir pretrunīga. Lai arī tai ir savi argumenti, apšaubāms tomēr, vai risinājums ir konkrētajā laikā un vietā ne tikai varai ērtākais, bet arī cilvēkiem labākais.
VM kampaņā aicina cilvēkus pirms ātrās palīdzības izsaukšanas lieku reizi padomāt, vai tā tiešām ir nepieciešama. No 12000 Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) ikdienas izsaukumiem 28% esot nepamatoti, kas «nav saistīti ar tiešu apdraudējumu pacienta veselībai un dzīvībai».
«Ja ir kāds mazs lūzums un attālums nav liels, iespējams, cilvēks pats vai ar citu palīdzību var nokļūt līdz palīdzības sniegšanas punktam,» skaidrojusi veselības ministre Ingrīda Circene, piebilstot, ka lūzumu gadījumā cilvēkiem ir visas tiesības vērsties pie ātrās palīdzības.
Piemērs ar lūzumu ministrei izdevies pagalam neveiksmīgs. Mazs vai liels, bet lūzums ir jāapstrādā. Ja jau lūzuma gadījumā cilvēkiem ir tiesības saukt ātros, bet vienlaikus ministre aicina to tomēr nedarīt, bet atbraukt pašiem, tad acīmredzot jautājums nav tik daudz par nepamatotu izsaukumu, cik par vispārēju līdzekļu trūkumu NMPD, ko cenšas aizlāpīt, liekot tiem, kas var, samaksāt pašiem par to, par ko varētu arī nemaksāt. «Nav tik traki», citi var arī paši atbraukt vai tikt atvesti uz sava rēķina, bet tad nav jāaizmālē acis un jāuzkrauj visa vaina «muļķu tautai», kas nesaprot, kad ir slimi, kad veseli. Jāsauc lietas īstajos vārdos, jāatzīst: esam tik nabagi, mums ir citas prioritātes, visiem apmaksāt neatliekamo palīdzību nespējam, tāpēc, lūdzu, tie, kas paši to var atļauties, esiet pretimnākoši! Un būs pat lielāka atsaucība, jo tādējādi cilvēki tiktu uzskatīti par solidāriem līdzdalībniekiem, devējiem, tiktu rosināti pozitīvai darbībai, nevis negatīvi ierobežoti un zemtekstā nodēvēti par liekēžiem.
Veiksmīgāks nav arī dienesta pārstāvju skaidrojums publiskās diskusijās par to, ka ātrie jāsauc, kad ir pēkšņs negadījums, nevis kad saasinās hroniskas slimības. Ko darīt, ja saasinājums tomēr ir veselībai vai dzīvībai draudīgs un speciālists nav pieejams? Vai skaidrības ieviešanas vietā cilvēkiem galva netiek sajaukta vēl vairāk? Protams, NMPD nav bezmaksas taksometrs, tam ir lielāka pievienotā vērtība, ko nav vērts izķērnāt pārvadājumiem vai vientuļu cilvēku mierināšanai sarunās par veselību un ne tikai to. Tomēr cilvēki nezvana ātrajiem, lai izklaidētos. Maksa par nepamatotu NMPD izsaukumu jau bija adekvāts siets, turklāt primāri tā ir zvanu pieņēmēja atbildība. Ja ātrie izsaukumā konstatē, ka situācija nav bijusi tik akūta vai cilvēki zvanu pieņēmējam apzināti melojuši? Negribas ticēt, ka tādu gadījumu būtu daudz. Daudzi zvani arī no ģimenes ārstu konsultatīvā tālruņa, kas kampaņā tiek piedāvāts kā alternatīva laikā, kad nav pieejami ārsti, tiek pāradresēti uz NMPD. Ja NMPD speciālists zvanu centrā nav bijis drošs, ka uz izsaukumu nevajag braukt, kā pacients bez medicīniskās izglītības varēja būt drošs? Vai līdzcilvēki, kas, redzot nelaimi un nezinot sirdzēja slimības vēsturi, sauc ātros? Labāk vienaldzīgi noraudzīties? Turklāt «nav tik traki» Latvijas sabiedrībā, jo īpaši vecākajā paaudzē, kas piedzīvojusi pēckara laikus un Sibīriju, ir kas cits nekā modernās Rietumu sabiedrības vai mūsdienu jaunatnes izpratnē. Vieniem «nav tik traki» tad, kad sāpes dur, plaušās karsonis un piecelties nevar, otriem traki ir jau pie mazākajām galvassāpēm vai klepus.
Nepamatoto izsaukumu samērā lielo īpatsvaru lielā mērā rada veselības aprūpes, sociālo dienestu un sabiedriskā transporta sistēmas robi, nabadzība un tikai tad – neinformētība. Kampaņa piedāvā cīnīties tikai ar pēdējo. Nerisinot sistēmas kaites kompleksi, kaut vai tikai veselības aprūpē, piemēram, speciālistu pieejamība, tajā skaitā slimnīcās, uzņemšanās, rindas pie speciālistiem, ģimenes ārstiem, uz operācijām, šī kampaņa ne tikai būs mazefektīva, bet varbūt pat nodarīs kaitējumu. Pirms sākt ar ātro nesaukšanas kampaņu, vajadzēja informēšanas kampaņu par ģimenes ārstu konsultatīvā tālruņa esamību un izmantošanu, par medicīnas pakalpojumu pieejamību un atbalstu trūcīgajām personām, pašas sistēmas atveseļošanu, kam, jā, arī vajadzīgas finanšu injekcijas. Savukārt nepamatotas ātro izsaukšanas problēmas aktualizācijai vispirms varēja izmantot medijus, ziņu kanālus – sociālo problēmu risināšanā mediji parasti ir atsaucīgi un atbildīgi.
Un cik ētiski ir būtībā liegt saukt ātros tiem, kam nav naudas cita veida palīdzības saņemšanai? Gan NMPD, gan paši cilvēki aptaujās atzīst, ka bieži NMPD sauc cerībā, ka par tā pakalpojumu nav jāmaksā. 2010. gadā Centrālās statistikas pārvaldes aptauja atklāj, ka visbiežāk no ārsta apmeklējuma atteikušies bezdarbnieki (30%) un pensionāri (26%), no tiem 82% bezdarbnieku un 65% pensionāru to nav darījuši, jo «nevarēja to atļauties vai tas bija pārāk dārgi». Satraucoši, ka pēdējos gados cilvēku skaits, kas neapmeklē ārstu naudas trūkuma dēļ, ir dubultojies – no 35,1% 2008. gadā līdz 62,3% 2010. gadā! Sekas – veselība arvien pasliktinās, kaites kļūst ielaistākas, ārstēšana – dārgāka. Šo tendenci, kā arī to, ka situācija turpina pasliktināties, apstiprina arī apvienības Sustento 2011. gada vasarā veiktā aptauja: 72% iedzīvotājiem trūkst naudas hronisku slimību ārstēšanai, kas ir par 17% vairāk nekā 2010. gadā, savukārt akūto slimnieku skaits slimnīcās pērn salīdzinājumā ar 2010. gadu pieaudzis par 33%.
Tad kāda ir valsts politika – nav naudas hronisku slimību ārstēšanai, nesauc arī ātros, jo tas nav pēkšņs negadījums – mirsti vai kļūsti par invalīdu? Turklāt nevar teikt, ka valsts būtu daudz darījusi, lai mazinātu nabadzību nabago vidū, kas pēdējos gados tikai palielinājusies, reālais bezdarbs krietni pārsniedz statistiski uzrādītos 11,5% un 20% Latgalē.
Šī kampaņa, atrauta no citu kaišu kompleksas ārstēšanas, ir spēle ar dārgāko, kas ir – ar dzīvību. Valstij jārēķinās, ka tās apdrošināšana nav lēta, tāpat kā demokrātija. Nedrīkst degradēt vērtības un tās atstāt tikai uz papīra!