Pēc Latgales iedzīvotāju protestiem pret daudzu vietējo vienīgā rūpala – akcīzes preču ievešanu no Krievijas – apgrūtināšanu Latgale Rīgā ir sadzirdēta.
Latgalē atrādījies premjers, viesojoties veiksmīgā ražotnē, rīkots forums Iespēju Latgale, Latgales plānošanas reģiona attīstības padomes sēde, izveidota darba grupa, kas radījusi kārtējo plānu Latgales attīstībai. Plāns vētīts Saeimas komisijās, un drīz to skatīs valdība. Bez tā eksistē arī Latgales stratēģija 2030 un Latgales programma 2010–2017, Latgales attīstības vīziju mēģina iekļaut arī Nacionālajā attīstības plānā. Problēma ir pacelta, priekšlikumu daudz – gan īstermiņā situāciju lāpoši, gan ilgtermiņā potenciāli ieviešami. Jautājums, vai šīs iniciatīvas būs no sērijas papīrs pacieš visu, vai arī beidzot runas, koncepcijas un plāni tiks iedarbināti praksē? Un vai izvēlēsies tiešām efektīvākos, stratēģiski gudrākos risinājumus un no haotiskās grābstīšanās pa labi, pa kreisi, šā un tā paķeršanas izveidos darbojošos sistēmu ar vilkmi, vai arī dziļās plaisas tikai aizšpaktelēs, uz laiku paslēpjot tās skatam?
Pieprasījums – piedāvājums
Latgales uzņēmēji, pašvaldību pārstāvji prasa nodokļu mazināšanu, investīcijas darbaspēkā, infrastruktūrā, pieejamākus finanšu resursus, mazāku birokrātiju, vienkāršotas ES finansējuma saņemšanas procedūras, ražošanas attīstīšanu arī ārpus lielajām pilsētām, pašvaldību lielāku brīvību budžeta izlietošanā, zemju iznomāšanā, ceļa izdevumu kompensācijas darbiniekiem, īpašas atbalsta zonas, atbalstu ikvienam, kas kaut ko vēlas darīt... Lielākā interese ir par finansiālu atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai, nodokļu atlaidēm pirmajā uzņēmuma darbības gadā vai to vispārēju samazināšanu Latgalē, ko plāna veidotāja
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nav iekļāvusi, jo tā tiktu atbalstīti gan produktīvie, gan neproduktīvie uzņēmumi, citviet strādājoši uzņēmumi savu darbību varētu tikai formāli reģistrēt Latgalē. Oficiālā argumentācija: «Nodokļu sistēmas maiņas ir nacionālā līmenī kompleksi risināms jautājums, ko nevar izdalīt tikai viena reģiona kontekstā.» Atbalstu neguva arī tādas konkrētas prasības kā samazināt Latvenergo pakalpojumu lielās maksas par kabeļa pieslēgumu u.tml.
No iesūtītajiem 400 priekšlikumiem VARAM plānā iekļāvusi ap 50, kas būtu īstermiņā īstenojami un finansējami. Ieskicēts arī finansējums – 71 miljons latu: 65 no Eiropas fondiem, apmēram 6 miljoni – papildus no valsts budžeta. Instrumenti pamatā koncentrējas ap līdzekļu pieejamības vairošanu, investīcijām infrastruktūrā, ražošanā, energoefektivitātē, cilvēku pārkvalifikāciju un apmācību, jauno speciālistu piesaisti, piemēram, dzēšot Latgalē publiskajā sektorā strādājošo studiju kredītus.
Vismaz uz papīra izklausās cerīgi, taču jau šajā teorētiskajā stadijā parādās šaubas. Kādēļ dažādajās uzņēmējdarbības atbalsta programmās, kas Latgalei līdz šim bija pieejamas, apguves līmenis bijis zems? Kas būs uzņēmumu efektivitātes garants? Ja VARAM uzskata, ka siets būs bankas, kas neaizdos neperspektīviem projektiem, cik dāsnas kreditētājas tās būs, ņemot vērā samērā augstos riskus un līdzšinējos ne tik veiksmīgākos uzņēmējdarbības rādītājus reģionā? Kāpēc vispirms nav izpētīts, cik efektīva vispār var būt uzņēmējdarbība mazapdzīvotā teritorijā, kur vidējie iedzīvotāju ienākumi ir apmēram četrreiz mazāki nekā vidēji Latvijā? Pirms noskaidrot, vai mazie uzņēmēji vispār var nodrošināt pietiekamu apgrozījumu izdzīvošanai, nav vērts turp sūtīt uzņēmējdarbības apmācības desantus!
Varbūt vērts padomāt par citu pieeju, ne tikai nelielām finanšu injekcijām šur un tur? Piemēram, citās valstīs esošo pieredzi, kad valsts vai drīzāk pašvaldība sākotnēji izveido uzņēmumu, nostāda to uz kājām un tad pārdod privātajam, un iegūto naudu atkal var investēt kādā jaunā ražotnē, uzņēmumā, kura izveidei privātajam trūkst dažāda veida kapacitātes. Aizdomāties vērts ir par ekonomista Edvīna Karnīša pausto, ka jādod nevis «prasta naudas injekcija», bet primāri jāceļ kapacitāte ar intelekta iepumpēšanu – pieredzējušu speciālistu, nevis tikko no universitātes sola iznākušo nosūtīšanu. «Vispirms to cilvēku tur vajag, un tad to rubli dot, nevis ielikt rubli, un tad izrādīsies, ka nav kam to izmantot,» brīdināja Karnītis.
Plāns ir piesātināts ar birokrātiskiem terminiem, programmu nosaukumiem, dažbrīd grūti saskatīt, kā to varētu praktiski izmantot vienkāršie cilvēki, tostarp jau daudzus gadus bez darba esošie. Nav tik viegli pārkvalificēt 10 gadus nestrādājušu cilvēku, motivēt viņu strādāt par naudu, kas ir tikai nedaudz lielāka par pabalstiem, ko saņem nestrādājot, dabūt viņu ārā no dziļiem laukiem, kur nekursē transports...
Nepieļaut Latvijas abhāziju
Augsti kvalificēti cilvēki un uzņēmējdarbības vide, kas rada ekonomisko vilkmi, kam seko cilvēku vilkme. Svarīgi arī no politiskā aspekta piepildīt reģionu – pierobežu, saglabāt daudzmaz latvisku un valstij lojālu vidi, pretējā gadījumā pastāv risks te izveidoties Latvijas abhāzijai.
Ir valstis, kas, domājot par migrāciju no kaimiņvalstīm (ekonomiski attīstoties, arī Latgale var kļūt pievilcīga imigrantiem, jo īpaši, ja vietas ir daudz, turklāt jau tagad lielas zemes platības ir ārzemnieku izpirktas), apzināti robežas tuvumā būvē augstskolas, rūpnīcas – rada aktivitāti, lai piepildītu teritoriju ar saviem cilvēkiem. Tādējādi Daugavpilī un Rēzeknē esošās augstskolas būtu tikai stiprināmas, jāmeklē to nišas, saiknes ar uzņēmumiem. Tas neizslēdz to lomu augstākās izglītības ekspor
tā – ja kādi studējošie ārvalstnieki te paliek dzīvot, tas jāuztver kā kvalitatīvāko cilvēku imports. Esošie un potenciālie Latgales iedzīvotāji jāmotivē ar reāliem pasākumiem te dzīvot, dzemdēt, strādāt. Kamēr Latgale ir pustukša un proporcionāli iedzīvotāju skaitam arī mazu mandātu skaitu Saeimā (15), lielās partijas, izņemot te nostiprinājušos Saskaņu, tur sūta savu trešo ešelonu un attiecīgi pēc tam arī necenšas ar darbiem vairot savu popularitāti te. Nav brīnums, ka Latgalē izteiktāk nekā citviet veidojas vietējās reģionālās partijas. Bez jau izveidotajām Daugavpils partijām (Attīstības partija, Mūsu partija, Daugavpils novada partija) briest plašāku teritoriju pārstāvoša Latgales reģionālā partija ar virkni vietējā līmeņa pašvaldību vadītāju, iestāžu, uzņēmumu vadītājiem un kultūras cilvēkiem.
Pagaidām – kamēr Rīgā top plāni Latgalei, Latgalē nostiprinās vien jauns akcīzes preču kustības ceļš – caur Igauniju. Un vietējās partijas. Sava republika. Vai būs viena?