Divarpus gadus pēc Vecrīgas grautiņiem un astoņus mēnešus pēc krimināllietas skatīšanas uzsākšanas Rīgas apgabaltiesa piespriedusi pirmo sodu vienam no 68 grautiņos apsūdzētajiem. Artūrs Šternbergs 100 stundu rosīsies piespiedu darbos.
Augusta beigās būs pieejams garāks tiesas izklāsts, kas ļautu labāk saprast lēmuma motivāciju un adekvātumu tieši šīs personas nodarījumam. Patlaban var vien vispārināti teikt: ir labi, ka sods ir, un labi, ka tas tomēr nav reāls cietumsods. Lai arī, plosoties pūlī, cilvēka apziņa aizmiglojas, paškontrole ievērojami vājinās un ieslēdzas fizioloģiskas reakcijas, tas pilngadīgas, pieskaitāmas personas neatbrīvo no individuālās atbildības par savu rīcību. Sodam jābūt arī tādēļ, lai par sava veida paraugprāvu dēvētā lieta sabiedrībai skaidri signalizētu: sabiedrības, politiskiem protestiem jāiekļaujas civilizētos rāmjos. Tomēr arī maksimāli iespējamā soda piemērošana ar astoņu līdz 15 gadu reālu cietumsodu vismaz vidējam grautiņu dalībniekam būtu pārlieka bardzība, ņemot vērā to, ka demolētāju pūlis bija politisko manipulatoru slīpēti izmantots instruments – primitīvs izpildītājs, ne pasūtītājs un plānotājs.
Jāatgādina, ka šie tautas protesti 2009. gadā nebija stihiska sabiedrības apakšu reakcija, bet zīmīgi izvēlētā datumā – 13. janvārī – jau tumšā vakarā nesen nodibinātas partijas Sabiedrība citai politikai (SCP) rīkota akcija pret «ekonomiskās situācijas pasliktināšanos valstī». Krīze jau bija sasniegusi Latviju, cilvēki zaudēja darbu, ienākumus, kredītu slogs – liels, uzbudināmības pakāpe – augsta, ko jaunizceptā partija sevis reklamēšanas nolūkos arī izmantoja. Nepiedāvājot nedz politisku, ekonomisku, intelektuālā, nedz pūļa tūlītējās darbības rīcības plānu, reāli arī tika uzkurināta sabiedrība citai – trulai akmeņu – politikai.
Latvijas sabiedrības mentalitātei vardarbīgi protesti nav raksturīgi. Pēc 13. janvāra grautiņiem sabiedrība pati bija šokā un nobijusies no šādām izpausmēm, tādēļ jo lielāka loma tajās piešķirama protestu organizatoriem, kas ar Aigaru Štokenbergu priekšgalā par notikušo neuzņēmās pilnīgi nekādu atbildību. Vēl vairāk – uzbrukumu sev centās pārvērst pretuzbrukumā, Štokenbergam pat apgalvojot, ka «vienīgais ieguvējs no ekstrēmisma un huligānisma 13. janvārī Vecrīgā ir valdība un valdošā koalīcija», kas šo izmanto uzmanības novēršanai no aktuālajām bezdarba un citām krīzes radītām problēmām.
Valdošā koalīcija gan neizrādījās nekāda ieguvēja – drīz pēc tam Ivara Godmaņa valdība krita, un tās vietā nāca Valdis Dombrovskis&Co, kurā iekļāvās arī SCP. Turklāt, pašiem nonākot pie varas, mītiņā prasītā Saeimas atlaišana vairs nebija aktuāla, tāpat kā iepriekš pašu prasītā pensiju, pabalstu nesamazināšana krīzes laikā, kas tika veikta, brutāli pārkāpjot Satversmi. Tāpat sākotnējās Štokenberga raizes par nevajadzīgi lielu policijas iesaisti protesta pasākumos un sabiedrības aktivitāšu slāpēšanu vēlāk jau Dombrovska valdības laikā tika piemirstas, policijas mobilizācija tikai pastiprinājās, kam spilgts piemērs bija protesta pret Bauskas slimnīcas reorganizāciju apspiešana ar Alfas vienības palīdzību. Pēc grautiņiem sekojošās demonstrācijas bija mierīgas, kuslas.
Divreiz vienā upē neiekāpsi – tautas musināšanai varas pārdales nolūkos jau vajadzēja «advancētākas» metodes. Tādas kā Valsts prezidenta rosināta Saeimas atlaišana un gāganu kari pret oligarhiem ar sekojošu referendumu mehānisma maksimālu ekspluatēšanu un to ierobežošanu atkarībā no konjunktūras. Ar politiskajām reklāmām, kuru oficiālais daudzums turklāt tiek mazināts, jau sen vairs partijas necīnās. Atliek ar interesi gaidīt, kādus trikus partijas būs sagatavojušas nākamajām vēlēšanām vai citiem varas maiņas pasākumiem, bet sabiedrībai novēlēt saglabāt pašcieņu, nekļūstot tajos par tik brutāli izmantojamu instrumentu kā Vecrīgas grautiņos. Kamēr to galvenie vaininieki – organizatori – sēž siltos izpildvaras vai uzņēmumu valžu krēslos, izmantotie protestētāji – uz notiesāto sola vai bēguļo ārzemēs.