Zema dzimstība, strauja emigrācija, potenciāls iedzīvotāju skaita kritums no esošajiem 2,07 līdz 1,7 miljoniem 2060. gadā, sabiedrības novecošanās, lielāks slogs strādājošajiem, lielāki nodokļi, zemākas algas ar papildu stimulu emigrācijai, zemāka konkurētspēja, ekonomikas saraušanās...
Šādi jau dzirdēti scenāriji, turpinoties esošajām demogrāfijas tendencēm un valsts politikai, izskanēja arī Swedbank nesen rīkotajā diskusijā par demogrāfijas saistību ar ekonomiku. Ne bez aicinājuma domāt par pensiju 2. un 3. līmeni, jo skaidrs, ka valsts nekādas jēdzīgās vecumdienas proporcionāli aizvien augošajai pensionāru masai nodrošināt nevarēšot. Nekā pārsteidzoša, tāpat kā valdības ierastā reakcija – ilgstoši atlikt risinājumus kritiskās demogrāfiskās tendences laušanai. Šokēja kas cits – atklātais lauku depopulācijas un iznīcināšanas paātrināšanas politikas pieprasījums, kam atbalsts jūtams arī valsts politikā.
Investēt Rīgā, kur vienīgajā varot radīt augstas kvalitātes ekonomiku un nešķiest līdzekļus laukos jeb «vietās, kur attīstīto ekonomiku nav iespējams uzbūvēt», jo «tikai pirmatnējā sabiedrībā ekonomika bija izkliedēta: gāja medīt mežā», nesen aicināja investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. Bet tas bija tikai viens neatkarīgs viedoklis, turklāt cilvēka, kurš jau iepriekš paudis provokatīvas, nepopulāras, citi teiks – ciniskas, citi – drosmīgas, idejas. Tagad šķiet, vai tikai tas nav bijis sabiedrības pieradināšanas pilotprojekts.
Palīdzēt nomirt laukiem. «Preventīvi koncentrēt resursus»
Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks, prezentējot pētījumu, pauda, ka spēcīgie centri kļūst spēcīgāki, vājie iznīks, lauki un ekonomiski vājie reģioni novecos ātrāk, cilvēki no laukiem plūdīs prom. «Ja viņus nenoķers pilsētas, viņi aizbrauks uz ārzemēm.» Latgalē vairāk nekā 40% iedzīvotāju pārtiekot no pabalstiem un pensijām, plaisa pieaugs arvien vairāk. Neesot jēgas tērēt resursus infrastruktūras uzturēšanai izmirstošās vietās, tie jāliek ekonomiskās attīstības centros, ceļot to konkurētspēju. «Nevaram saglabāt esošo iedzīvotāju izkliedētību», «nepieciešams sakoncentrēt resursus jau tagad preventīvi», «apsteidzoši konsolidēt un stiprināt ekonomiski spēcīgos reģionus», rīkoties aicināja M. Kazāks nogaidīšanas stratēģijas vietā, ļaujot laukiem lēnām nomirt. Būtībā tas ir aicinājums paātrināt lauku nomiršanu, kam labprāt atsaucas labklājības ministre Ilze Viņķele (V). Ūdeni uz šīm dzirnavām lējis Labklājības ministrijas rosinājums no nākamā gada piešķirt pārcelšanās pabalstus bezdarbniekiem, kas no ekonomiski neaktīviem reģioniem gatavi pārvietoties «tuvāk darbavietām». Arī LM piedāvājums izriet no prognozes, ka «nākotnē investīcijas koncentrēsies ap ekonomiskajiem cetriem».
Bet jāatceras, ka pilsētās lielākas ir ne tikai algas, bet arī izdevumi, izmaksas, kas zemāk kvalificētiem cilvēkiem nozīmē vairāk darba stundu, pat divu darbu nepieciešamību izdzīvošanai un visai iluzoru dzīves kvalitātes kāpumu. Arī citu mentalitāti, dzīvesveidu, sociālo kultūru. Sekas cilvēku pārvietošanai no laukiem nav tikai ekonomiskas. Latvijas kultūra, nacionālā pašapziņa nedzīvo tikai Rīgas teātros, stikla kalnā un TV šovos. Tautiskās tradīcijas, godi, kas pilsētā tiek spēlēti kā iestudēta izrāde, laukos vēl šur tur ir dzīvi. Arī to izmiršana tiks paātrināta. Varbūt turīgo un pilsētnieku labklājības ministre I. Viņķele būtu tik žēlīga un atstātu katrā reģionā vienu vai, nu, vismaz Latgalē kādu pamatiedzīvotāju rezervātu? Ai, bet tas jau pārāk dārgi – viņiem elektrības līnijas un kādu ceļu uzturēt, izglītības gaismu nest!
Lauku iedzīvotāji – romantiķi un slaisti?
Diskusijā I. Viņķele apskauda ekonomistus, kas varot runāt tik atklātu faktu valodu, kam tie nav jādeformē politiskā lavierēšanā. Lai arī nedaudz puķainākā tekstā, ministre tomēr vilka tajā pašā virzienā: esošajā reģionālajā sadalījumā ir «daudz sentimenta», bet tas nav ilgtspējīgs, dzīvesveids laukos šodien nav tik romantisks, kā aprakstīts grāmatās – tas nozīmē nabadzību. Jārēķinās, ka nebūs katrā ciematā sociālais dienests, skola, bibliotēka. Un minimālā bērna kopšanas pabalsta palielināšana vai pagarināšana līdz pusotram gadam arī nebūšot risinājums bezdarbnieku ģimenēm. Šādu nabadzības atražošanu ministre neatbalsta, toties turīgajiem, kam algas bijušas lielākas, ministre solījusi atlaist māmiņalgu griestus. Ož pēc brūnuma, neatbalstīt bērnu radīšanu ģimenēs, kas nespēj nopelnīt sev iztiku. Varbūt nākamā būs kāda viņu sterilizācijas programma?
No Rīgas kungiem dveš augstprātīgs ieskats, ka Latvijas laukos dzīvo vien dīvainīši, neglābjami romantiķi, dzīves pabērni vai slaisti. Nu, varbūt vēl pāris lielie lauksaimnieki, kurus vēl varētu pieciest, jo kungiem arī kaut kas jāēd. Bet drīz varbūt arī ar to būs čābīgi, ja turpināsies zemju izpārdošana ārzemniekiem, kuri, labākajā gadījumā, ražos subsidētās atjaunojamās enerģijas produkciju.
Liekie...
Vai lauku sociālā, ekonomiskā apdzīvotība ir Latvijas sabiedrības vērtība? Vai vēlamies apturēt sociāli ekonomiskās degradācijas procesus Latvijas lauku telpā? Ar naivu cerību, ka atbilde būs jā, pāris par lauku teritoriju attīstību rūpi turošas organizācijas septembrī rīkoja diskusiju ar ekspertiem un varas pārstāvjiem. Arī tajā izskanējušie secinājumi liecina: lauki netiks glābti. Nacionālajā attīstības plānā sludinātā industrializācijas politika 80 no 110 novadiem neskars, nav lauku ceļu tīkla attīstības risinājumu, veselības aprūpē māsterplāns nerisina problēmu, kā pakalpojumam nonākt attālākajās vietās, krīzes laikā ievērojami mazinātie sabiedriskā transporta pakalpojumi uzlaboti netiks, kultūrā nav piedāvājumu, kā ierobežotās mobilitātes apstākļos nodrošināt kultūras pieejamību...
Pieaugot produktivitātei un saimniecībām veidojoties arvien lielākām, samazināsies lauksaimniecībā nodarbināto skaits, kas pašlaik Latvijā ir ap 8–10%, kamēr citur pasaulē vidēji 4–5%, bet saimniecību skaits, kā lēš Zemkopības ministrija, jau līdz 2020. gadam samazināsies divas reizes, no 83 līdz 40 tūkstošiem. Kāds būs piedāvājums šiem lauku cilvēkiem, mazo saimniecību īpašniekiem bez pārcelšanās pabalsta? Kādam darbam pilsētā viņi būs sagatavoti? Ko izkonkurēs no darba tirgus? Ko darīs pilsētās pieaugušo bezdarbnieku skaits? Kāpēc labāk būt bezdarbniekam vai trūcīgam pilsētā nekā laukos? Kas notiks ar pamesto zemi? Kas būs Latgale? Viena Daugavpils?
Reģionālās politikas, lauku dzīvotspēju uzturošas politikas trūkumu līdzšinējos gados acīmredzot nomaina apzināti vadīta urbanizācijas un lauku depopulācijas politika. Lauku uzturēšana tāpat kā demokrātija ir dārga, bet vai tāpēc atmetama? Var jau būt, ka neesam spējīgi pretoties lauku iztukšošanās tendencei, nesam spējīgi likt pretī pretciklisku, mērķtiecīgu politiku, bet, ja valdībai ir šāds lauku ātrākas izmērdēšanas plāns, tad – kārtis galdā – lai godīgi to pasaka, informē cilvēkus, kuras vietas aizslaucīs no kartes, kādā veidā mērdēs – nelabos ceļus, slēgs skolas, pakalpojumu saņemšanas vietas, atvienos elektrību... Ar ko kam jārēķinās?