Vienotības priekštecis Jaunais laiks pirms Saeimas vēlēšanām 2009. gadā reklāmās ar pīrādziņiem izmantoja arī pensionāru tēlu.
Toreiz sliktie bija «birokrāti», kas glaunā kabinetā nosita laiku, spēlējoties ar mašīnīti, piekrautu ar pīrādziņiem, kas atņemti nodokļu maksātājiem un sabiedrības aizsargājamākajām grupām – bērniem un pensionāriem.
Cik simboliski JL vēlēšanu naktī mielojās ar pīrādziņiem, tik atbilstoši vēlāk arī uzvedās – pretēji pāris dienas iepriekš solītajai pensiju neaiztikšanai ar asu un pēkšņu šņāpienu nocirta vecuma pensijas par 10% un strādājošajiem pensionāriem – par 70%. Ja ne Satversmes tiesas spriedums par šādas rīcības antikonstitucionālismu, šis speciālais likums darbotos līdz pat 2012. gadam. Nespējot citādi piekļūt pensionāru maciņam, Vienotības un Valda Dombrovska vadītā valdība Lielās konsolidācijas ietvaros apturēja pensiju indeksēšanu. Kā viena no kaislīgākajām ierobežojumu aizstāvēm publiskajā telpā uzstājās toreizējā Finanšu ministrijas (FM) parlamentārā sekretāre, tagad, vismaz oficiāli, labklājības ministre Ilze Viņķele (V). Pensiju indeksācija tika iesaldēta līdz pat 2014. gadam, bet vēl gada sākumā I. Viņķele pensionāru federācijai solīja, ka varētu runāt par indeksācijas atjaunošanu jau 2013. gadā, «ja situācija budžetā nepasliktināsies un nenotiks kādi satricinājumi eirozonas valstīs». Amatpersonas un FM pastāvīgi ziņo par to, cik labi vai, kā saka VID vadītāja, «ļoti, ļoti labi» pildās šā gada budžets (tiesa, sociālajā budžetā ir 78 miljonu latu deficīts un izdevumi pārsniedz ieņēmumus jau kopš 2009. gada), bet par pensiju indeksēšanu nākamgad valdība tomēr nedomā, neraugoties uz pensionāru organizāciju uzstājību indeksēt vismaz mazās pensijas, kas ir zem iztikas minimuma.
Šī ir nesenā vēsture un fons, karstā panna, uz kuras savus muļķīgos izteikumus intervijā žurnālam Playboy par padomju laikā strādājušajiem šodienas pensionāriem uzmeta ministre. Iespējams, sabiedrība un, jo īpaši, pensionāri tos neuztvertu tik asi, ja Vienotība jau iepriekš pensionārus nebūtu tā apbižojusi, bet pati I. Viņķele ne reizi vien jau nebūtu apliecinājusi savu neoliberālo pozīciju un augstprātību pret sabiedrības trūcīgākajiem.
Ministre turpina plēst vēl nesadzijušās pensionāru rētas. Labi, nesiesim bumbas klāt par to, vai tad Viņķeles kundze neatzīst Latvijas okupāciju, ja reiz saka, ka te bija «cita valsts», nevis šī pati, tikai okupētā, ja cilvēku devumu tai, kaut vai infrastruktūras uzbūvēšanā, ko lietojam arī šodien, un vēlāk prihvatizētajā lielo uzņēmumu radīšanā nevaram novērtēt. Nemaz nerunājot par sarunātajām aplamībām par nodokļu neesamību padomju laikā, aizvainojoša jau ir ministres valoda, no tās virmojošie dalījumi – ir «viņi» un «atjaunotā valsts», «viņi, kas nāk no padomju laikiem», «viņu devums citai valstij», ko «nevar adekvāti novērtēt ŠEIT». Nenoslēpjama šajos vārdos ir attieksme, ko nevar notušēt ar taisnošanos, ka ar to viņa gribējusi pateikt vien to, ka «šodienas vecākā gadagājuma cilvēku labklājība ir tieši atkarīga no tā, cik godprātīgi nodokļus maksā šā brīža Latvijas darbspējīgie iedzīvotāji», ko viņa mēģinājusi teikt «pietiekami provokatīvā veidā». Izprovocēja. Tāpat kā daļu sabiedrības ar «dzimumu lomu grāmatiņām», kur vienīgie jautājumi, par ko diskutēt, viņasprāt, ir veiksmīgāks tulkojums un tas, vai šādus materiālus nevajadzētu radīt pašiem, nevis adaptēt. Bet ne par ko vairāk.
Lai gan, atbilstoši nosaukumam, labklājības ministrei vajadzētu vairāk turēt rūpi par tiem, kam ar labklājību tā švakāk, ministre vispirms rosinājusi atcelt māmiņu algu griestus, kas skar tos, kam ienākumi bijuši augsti, bet aktīvi iebilda Nacionālās apvienības rosinātajai māmiņu minimālo algu paaugstināšanai no līdzšinējiem 50 latiem līdz 100 neatkarīgi no tā, vai jaunā māmiņa iepriekš strādājusi vai ne. Tas demotivēšot cilvēkus iznākt no ēnu ekonomikas. Atkal labklājības ministre vairāk uztraucas par nodokļu iekasēšanu, nevis par saviem rūpju bērniem. Jaunās māmiņas, kas par tādām kļūst pat padsmit gados vai studējot un nav iepriekš strādājušas, Latvijā nav retums. Iztikt ar bērnu uz rokām ar 50 latiem mēnesī ministrei laikam šķiet normāli. Nu ja, negrib taču šādi vairot nabagus un nabadzības atražotājus! Argumentācijai pret auklīšu pabalstiem ministre izmantoja mītu, ka vecāki paši pēc bērna gada vecuma raujas uz darbu, tāpēc valstij ar lielākiem pabalstiem nebūtu jāstimulē vecāku palikšana mājās ilgāk par gadu. Jā, daži varbūt tā arī dara, bet lielākoties šādi rīkoties spiež nespēja citādi uzturēt ģimeni.
Pārcelšanās pabalstus cilvēkiem no laukiem uz pilsētām, tuvāk darbavietām, uztverot to negatīvo vēstījumu laukiem, ministrija vismaz vārdos pārdēvējusi par mobilitātes programmu jeb programmu atbalstam darbam Latvijā. Nu I. Viņķele apgalvo, ka tā neesot lauku iztukšošana, bet ļoti mērķēts atbalsts tiem, kas vēlas strādāt Latvijā, lai gan vēl nesen diskusijā par demogrāfiju viņa nekautrējās mācīt, ka «mums jāapzinās, ka nevaram saglabāt esošo iedzīvotāju izkliedētību», ka reģionālais sadalījums ir sentimentāls, bet ne ilgtspējīgs.
Viņķeles kundzei būtu pēdējais laiks saprast, kurā ministrijā viņa pašlaik strādā un ka tādus «provocējošus» un galēji liberālus izteikumus, kādus var atļauties, piemēram, Ģirts Rungainis, nevar atļauties labklājības ministre. Var jau būt, ka kādi polittehnologi izskaitļojuši, ka sabiedrība alkst stingrās rokas un cietās sejas, un I. Viņķele atbilstoši šīm gaidām tiek veidota kā nākamā premjera, Rīgas mēra amata kandidāte vai vismaz Vienotības līdere, bet pašlaik viņai vajadzētu tomēr darīt to, par ko viņai algu maksā.