«Tas viss jāceļ nost, tas ir skaidrs!» pāris dienas pēc apstiprināšanas par izglītības un zinātnes ministru intervijā Neatkarīgajai teica Roberts Ķīlis, jautāts par valsts valodas ierobežojumiem valsts augstskolās attiecībā uz studiju programmu īstenošanu svešvalodās un ārvalstu profesoru piesaisti.
Apmēram pēc gada ministrs beidzot virza attiecīgus likumu grozījumus, pret kuriem varētu būt gaidāma un jau manīta pretestība no atsevišķām augstskolām un citiem politiskajiem spēkiem. Viens grozījumu vektors vērsts uz Latvijas studentiem – paplašināt iespējas arī valsts augstskolās studēt vai vairākus priekšmetus apgūt ES valodās, otrs vektors – piesaistīt vairāk ārvalstu studentu, liberalizējot prasības pret viņu un ārvalstu mācībspēku valsts valodas prasmēm, padarot augstāko izglītību par nozīmīgāku eksportpreci. Mērķis esot nodrošināt 10% ārvalstu studentu īpatsvara un 5% – akadēmiskā personāla no ārvalstīm, kas būtu liels progress.
Koalīcija vienojusies izveidot darba grupu – cerams, ka šoreiz nevis idejas norakšanai, bet nepieciešamā balansa atrašanai starp augstākās izglītības konkurētspējas celšanu un latviešu valodas dzīvotspējas un valodas kultūras nodrošināšanu. Tam arī jābūt virsuzdevumam, meklējot kompromisu, nevis politiskām nodevām nacionālāk noskaņotajiem koalīcijas partneriem.
Globalizācija neizbēgami ietekmē gan biznesu, gan dažādus procesus sabiedrībā, gan ekonomiku, gan augstāko izglītību. Prasmes lietot svešvalodu savā profesionālajā darbībā ir indivīda konkurētspējas faktors. Pastrīdēties gan vēl varētu par to, vai tieši šo valodas prasmju dēļ, kā min IZM, Latvijas jaunieši arvien vairāk dodas studēt uz ārvalstīm. Drīzāk tas varētu būt augstākās studiju kvalitātes, satura vai citas pieredzes citā valstī dēļ. Jā, lielā mērā studiju kvalitāte atkarīga no mācībspēku kvalitātes. Gan ministrs, gan rektori jau ne reizi vien norādījuši uz jaunu kvalitatīvu profesoru un pētnieku kadru trūkumu Latvijā, ka ārvalstu profesoru skaita palielināšanās varētu radīt pozitīvu konkurenci mācībspēku vidū. Bet, vai ierobežoto finanšu līdzekļu apstākļos pat ar visliberālākajiem valodas nosacījumiem augstskolas spēs piesaistīt tos tiešām labos ārvalstu profesorus, kuru atalgojuma pretenzijas ir augstākas par pašreizējo piedāvājumu, ar kuru, kā atzinuši augstskolu rektori, spēj piesaistīt vien pensionētus vai zaļus ārvalstu mācībspēkus?
Pašreiz mūsu augstākās izglītības konkurētspējas lielākais ienaidnieks ir nevis valoda, bet mazais finansējums augstākajai izglītībai vairāku gadu garumā. R. Ķīlis līdzekļu injekcijas redzēja pārejā uz kreditētu augstāko izglītību, kam bija lielas un pamatotas iebildes, nu acīmredzot cerības vismaz daļas programmu uzķīlēšanai augstākā kvalitātē tiek saistītas ar naudas atņemšana vājākām programmām. Tas, kā programmas tika izvērtētas, ir cita komentāra vērta tēma, tomēr šajā kontekstā jāatbild – vai nepalielinot finansējumu, bet to tikai pārdalot, tiešām palielināsies augstākās izglītības kvalitāte? Un nevis vienā vai pāris augstskolās vai programmās, bet augstākās izglītības kvalitāte, kas ies rokrokā ar labas augstākās izglītības pieejamību? Jau pašlaik arvien mazāks vidusskolu absolventu īpatsvars turpina studēt – vispār un arī Latvijas augstskolās. Nez vai var paļauties uz būtisku finansējuma palielināšanu augstākajai izglītībai no tās eksporta, jo pacelt ārzemniekiem studiju cenas krietni virs programmu pašizmaksas neļaus starptautiskā konkurence, jo īpaši, kamēr mūsu augstskolas nebūs pasaules vai Eiropas labāko vidū.
Laiki mainās, tiem jāpielāgojas, tomēr – vērtības paliek. Un tādai jābūt latviešu valodai. Vai valsts valodas prasību liberalizācija augstākajā izglītībā to apdraud? Atkarībā no tā, cik tālu ejam.
Nacionālās apvienības politiķi jau tradicionāli savā stilā izteikušies par bažām par krievu valodas lietojuma paplašināšanu, lai gan šiem grozījumiem ar to nav nekāda sakara. Te runa ir par ES «oficiālo» valodu lietojuma paplašināšanu. Arī augstskolu pārstāvji, kas vēl pirms pāris gadiem aicināja liberalizēt nosacījumus arī attiecībā uz programmām valsts augstskolās krievu valodā, šodien atzīst, ka tas vairs nav aktuāli, jo jaunieši, kas no kaimiņvalstīm vēlas studēt Latvijā, ieinteresēti iegūt Eiropā konvertējamu izglītību un studēt angļu mēlē. Tieši angļu valoda varētu būt tā, par kuras lielāku dominanti varētu būt bažas. Kā minējusi valodniece Vienotības deputāte Ina Druviete, piemēram, vairākums Skandināvijas, Vācijas, Nīderlandes augstskolu, «par daudz atsakoties no valsts valodas augstākajā izglītībā, zaudējušas arī mācību līdzekļus, terminoloģiju savā valodā». Ilgtermiņā un nedaudz sabiezinot krāsas, mēs nonāktu līdz tam, ka lietotā latviešu valoda kļūst arvien primitīvāka, jo to lietos vien plebeji, bet augstās skolās mācītie par pārikdienišķām lietām runās citā mēlē, un akadēmiskā latviešu valoda pamazām mirs. Vēl vienu faktoru studiju saglabāšanai valsts valodā minējusi NA deputāte filoloģe Vineta Poriņa – bakalaura studijas latviešu valodā ir iespēja mazākumtautību studentiem apgūt valsts valodu augstā līmenī. Būtībā integrācijas instruments – ne universāls, bet ieinteresētajiem – ļoti efektīvs.
Tādējādi valodu lietojuma regulējums augstskolās skatāms plašākā, tostarp valodas politikas, izglītības finansēšanas, sabiedrības integrēšanas, starptautiskās konkurētspējas un izglītības pieejamības kontekstā. Te būs tiešām septiņreiz jānomēra, pirms nogriezt, un tas nenozīmē labojumu bloķēšanu.