Nacionālās elektronisko līdzekļu plašsaziņas padomes (NEPLP) paspārnē radīts ļoti labs mācību materiāls komunikāciju studentiem – «Koncepcija par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi».
Pat teiktu – obligātā lasāmviela. Vērienīgs teorētisks dokuments ar dažādu valstu pieredzes iezīmēšanu par sabiedrisko mediju darbību un finansēšanu, tos regulējošām ES direktīvām un Latvijas juridiskajiem aktiem – kā izrādās – veseliem 14 normatīvajiem aktiem un pieciem plānošanas dokumentiem! Apkopoti arī dažādi dati par Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) darbību, finansēm, personālu, krīzes ietekmi, ieskicētas satura problēmas, bet IT studentus varētu ieinteresēt LTV Digitālā arhīva tehniskā shēma.
Paši pūta, paši dega
Ja augstskolu mācībspēki jau var rakstīt pateicības vēstules NEPLP, tad par tām nedomā nedz raidorganizāciju pārstāvji, nedz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti, kas šonedēļ uzklausīja 163 lappušu garā dokumenta prezentāciju – vieni to kritizēja, citus tā īpaši neinteresēja. Projektu prezentēja tā vadītājs un vienlaikus arī LTV pagaidu administrators Gints Miķelsons – interesanta kombinācija! Arvien vairāk sāk izskatīties, ka LTV administratora izvēlē galvenais kritērijs bija atbalsts LTV un LR apvienošanai un tieši pilnīgas apvienošanās modelim.
Tieši šo modeli atbalsta Miķelsons un NEPLP, kuras vadītāja Aināra Dimanta argumentācija uz iebildēm par aizdomīgu tikai šā modeļa bīdīšanu bija dziļdomīga: «Ievēlējāt padomi, padome izvēlējās un virza vienu konkrētu variantu.» Nu, nez vai to, kā ievēlēja padomi, bēdīgi slaveno «Ēlertes – Mūrnieces» saraksta epopeju, pašiem būtu vērts atgādināt. Protams, kādam ir jāpieņem lēmums, jāizdara izvēle, tikai, ja tā ir politiska un no augšas uzspiesta reforma, tad lieki gaidīt apakšu atbalstu. Ja reformu mērķis ir uzlabot sabiedrisko mediju darba kvalitāti, nodrošināt ilgtermiņa attīstību, aizsargāt nacionālo kultūras telpu, spēju sekot līdzi straujajai tehnoloģiju attīstībai, kur ieinteresētas arī pašas raidorganizācijas, tad to pretestība rada bažas par reorganizācijas patiesajiem iemesliem.
Citas intereses?
Spekulatīvi var minēt allaž esošo politiķu vēlmi kontrolēt informatīvo telpu, sabiedrisko mediju. Par to, ka politiskajai varai ir teikšana ne tikai par budžetu, bet arī saturu, liecina kaut vai eiro smadzeņu skalošanas kampaņa, papildus panāktās priekšvēlēšanu debates, kurām pēkšņi atradās papildu nauda pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām, nemitīgās LTV ģnerāldirektoru krēslu šūpošanas. Kontrolēt vienu mediju ir vieglāk un efektīvāk nekā divus, vienā medijā arī vieglāk iefiltrēt pareizos cilvēkus nekā divos – identisku pārmaiņu procesu rašanās abos radītu aizdomas par revolūcijas patieso sākotni. Līdz šim LTV viena valdes locekļa vietā, kas tagad tiek paplašināta līdz trim, plānota plašāka struktūra ar pieciem valdes un pieciem jaunveidotas «sabiedriskās» padomes locekļiem. Līdzīgi, kā tas notiek valsts kapitālsabiedrībās, partijas varēs tajās iefiltrēt savus cilvēkus, kas uzraudzīs cits citu, parūpēsies par kopīgajām interesēm un nepieļaus atsevišķo interešu realizāciju uz citu partiju rēķina. Gan valdes, gan padomes locekļiem plānots solīds atalgojums, kā jau liela uzņēmuma priekšstāvjiem. Bet šie papildu izdevumi būtu nieks, jo apvienojot uzturēšanas sinerģijā, pēc Miķelsona aplēsēm, iegūšot miljonu latu gadā.
Tāpat interešu objekts varētu būt LR mītne Doma laukumā – bīdītajā koncepcijas variantā apvienotais medijs sēdētu par 17 miljoniem latu izremontētā Zaķusalas kompleksā, Vecrīgā saglabājot vien tiešraides studiju. Interešu objekts varētu būt lielais investīciju apjoms – kā lēsuši raidorganizāciju pārstāvji, piecos gados tie būtu 152 miljoni latu. Pat, ja tie nav 20%, bet 5–10%, kas, kā tas atgadās, kaut kur aizplūst projektu realizācijas gaitā, summa ir solīda.
Dīvaini tikai, ka šis dārgais pilnīgās apvienošanās modelis tiek virzīts, iepriekš nesaņemot kaut puķainus mājienus no finanšu ministra par tā iespējamību. Jāpiebilst, ka papildus šīm investīcijām plānota iezīmēta (ko konceptuāli neatbalsta FM) IIN daļa no valsts budžeta 0,3–0,4% apmērā, bet no 2016. gada – mediju nodeva, kas varētu būt 4 eiro mēnesī no katra ekonomiski aktīvā iedzīvotāja. Lai gan Eiropā tendence esot atteikties no sabiedrisko mediju abonentmaksām, dodot priekšroku tiešām valsts subsīdijām vai mediju nodoklim, Latvijā, pēc Miķelsona teiktā, situācija esot atšķirīga.
Vienotā informatīvā telpa...
Papildus tam sabiedriskais medijs paliktu arī reklāmas tirgū, pret ko, loģiski, iebilst komercraidorganizācijas. Tām jau pašlaik ir grūti apmaksāt uzpūstās apraides maksas, plus nevienlīdzīgie noteikumi ar ārvalstu kanāliem, nu vēl viens valsts dotēts monstrs! Interesanti, kāpēc koncepcijas autori domā tikai par sabiedriskajiem medijiem, nevis visu industriju kopumā? Nez vai tikai sabiedriskie kanāli, kuriem ir noteikts sabiedriskais pasūtījums un kuriem nevajadzētu aizrauties ar izklaides žanru, spēs vieni paši noturēt skatītāju mūsu informatīvajā telpā ārvalstu kanālu un dažādu IT tehnoloģiju konkurences apstākļos. Novājinot komercraidorganizācijas, zaudēs ar sabiedriskie, visa industrija, valsts, zudīs «vienotā informatīvā telpa», par ko sīkāk beidzot varbūt varētu paskaidrot kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende.
Jāpiekrīt, ka finansējums sabiedriskajiem medijiem ir pārāk trūcīgs, bet, ja politiķus tas tā uztrauc, kāpēc nesākt ar budžeta atjaunošanu tiem kaut vai pirmskrīzes līmenī? Kāpēc, kā komisijas sēdē pamatoti jautāja deputāte Daina Kazāka (RP), nav detalizēti izvērsti abi pārējie modeļi – abu organizāciju patstāvības saglabāšana ar kopprojektu realizēšanu un aktīvāka neatkarīgo producentu raidījumu iepirkšana, kas radītu konkurenci un liktu celt kvalitāti arī pašās sabiedriskajās raidorganizācijās un radītu rosību industrijā kopumā? Kāpēc papildu finanses vara gatava dot tikai pilnībā apvienotajam medijam, bet neapvienotajam tik vien kā salīdzinoši nelielas investīcijas ar piebildi, ka netiek nodrošināta finansiālā neatkarība? Jautājumu daudz.
***
Koncepcijā piedāvātie sabiedrisko mediju reorganizācijas modeļi
I modelis
Tiek saglabāta LR un LTV institucionālā patstāvība, realizēti kopprojekti: portāls, arhīvs, pētnieciskās žurnālistikas projekti u. c. Nepieciešami ap 30 miljoni latu gadā. LR paliek esošajā ēkā, LTV – jaunas telpas (jauna ēka Ls 15–20 miljonu + tehnoloģijas).
II modelis
Mediju pilnīga konverģence. Būtiskas sākotnējās investīcijas modernās tehnoloģijās, Zaķusalas rekonstrukcijā, mācību centra uzturēšanā, sabiedrības līdzmaksājums – mediju nodeva no 2016. gada (ap 4 eiro mēnesī). Kopā ap 600 darbinieku.
III modelis
Jauna, vienota sabiedriskā medija izveide ar vienotu vadību un pārvaldību. Ražo plašas auditorijas pieprasītu saturu, to iepērkot galvenokārt no neatkarīgiem producentiem, sabiedriskā medija resursus izmantojot vienīgi ziņu raidījumu sagatavošanā.