Ledus ir sakustējies. Pensionāri sajutuši, ka priekšvēlēšanu laikā kā lielākā elektorāta grupa tā var dabūt ja ne zīli rokā, tad vismaz medni kokā, un sākuši aktīvāku savu interešu lobēšanu.
Otrā frontes pusē Vienotība no varas augstumiem beidzot palūkojusies lejā, ieraudzījusi savu jau trešo mēnesi kā lāstekas kūstošo reitinga stabiņu un sapratusi, ka kaut vai kauliņi jāatmet.
Teju, teju jau šķita, ka Vienotība ar premjeru, finanšu un labklājības ministriem priekšgalā turpinās cietu seju atvairīt jebkādas mazturīgo vaimanas par grūto dzīvi, strauji pieaugušajiem apkures rēķiniem kā maznozīmīgu nieku, salīdzinot ar lielo mērķi un valdības dzīves jēgu – eiro ieviešanu. Jau šķita, Vienotība nenolaidīs līdz tradicionālajai vairāksolīšanai priekšvēlēšanu laikā un paļausies vien uz savu varas/ administratīvo resursu. Jau šķita, ka februārī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītājas Aijas Barčas (ZZS) intervijā Neatkarīgajai pareģotais, ka, visticamāk, «valdība vēl lems par to, lai 2013. gada pensijas oktobrī tiktu indeksētas», šķita pārsteidzīgs. Līdz pat 3. aprīlim premjers Valdis Dombrovskis vēl nelikās ne zinis par Latvijas Pensionāru federācijas draudiem protestēt, vākt parakstus un ko tik vēl ne, ja jau šogad netiks uzsākta vismaz mazo pensiju indeksācija. Šā gada oktobrī pensiju indeksācija nav paredzēta, to plānots darīt saskaņā ar plānu – nākamā gada sākumā, šogad valsts budžetā paredzēt līdzekļus mazo pensiju indeksācijai nevar – vēl 3. aprīlī pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu žurnālistiem noskaldīja V. Dombrovskis. Jau dienu vēlāk kā pēc kāda burvju (vai partijas PR blices) mājiena retorika tika kardināli mainīta. Izrādās, iespējams, tomēr varēšot jau šogad indeksēt mazās pensijas, jāskatās, kā pildās budžets, nav izslēgti budžeta labojumi. Viņam piebalsot pēkšņi sāka arī finanšu ministrs Andris Vilks, kurš gan savā atklātībā neslēpa, ka indeksācija varētu būt «simbolisks, pozitīvs žests», jo budžetā papildu nauda varētu būt neliela, inflācija, kas ir rādītājs pensijas indeksēšanai – neliela – šogad 1% – 1,5%, pret gadu – tikai 0,6%. Tādējādi pielikums pie pensijas būtu pat zem viena lata. Pārāk simbolisks žests pārdesmit santīmu apmērā, ņemot vērā apkures rēķinu pieaugumu par pārdesmit latiem, bet tāpēc ne neizmantojams gaidāmajās priekšvēlēšanu vārdu kaujās ar politiskajiem konkurentiem un, kas zina, varbūt izdodas apmuļķot arī kādu pensionāru, kuram īsti nav skaidrs, ko šis svešvārds «indeksācija» nozīmē.
Pensionāru federācija ar jaunu vadību priekšgalā, kam arī sevi jāapliecina, prasa indeksāciju par visiem krīzes gadiem, kad pensijas netika indeksētas, apmēram 7,5% apmērā, kas, pēc pensionāru federācijas aplēsēm, prasītu aptuveni 100 miljonus latu. Skaidrs, ka tāda indeksācija nedz šogad, nedz, visticamāk, arī nākamgad netiks veikta, un šis jautājums, vienalga, vai politisko konkurentu, vai pašu pensionāru aktualizēts, tiks uzturēts darba kārtībā līdz pat vēlēšanām un grauzīs pirmām kārtām jau Vienotību, kuras politiskajā CV jau ir solījums īsi pirms 10. Saeimas vēlēšanām neaiztikt pensijas un uzreiz pēc tām – šņāpiens par 10% vecuma pensijām un par 70% strādājošajiem pensionāriem. Tā atcelšanai ar Satversmes tiesas spriedumu sekoja uzbrukums no citas puses – pensiju indeksēšanas apturēšana slavenās «budžeta konsolidācijas» un veiksmes stāsta ietvaros. Interesanti, ka viena no dedzīgākajām pensionāru apstrādes proponētājām bija toreizējā Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre, taga
dējā labklājības ministre Ilze Viņķele, kura pretēji V. Dombrovskim un A. Vilkam ir atturīgāka solījumos par pensiju indeksēšanas iespēju jau šogad. Sociālais budžets joprojām ir ar deficītu, un tikai sociālā budžeta stāvoklis, nevis pašvaldību vēlēšanas būšot noteicošais faktors pensiju indeksēšanai. Taupības vārdā ministre gan pamainījusi nostāju jautājumā par to, kuras pensijas jāindeksē. Pēc ministres domām, jārunā, «vai ir iespējama diferencēta pieeja, ka mazāko apjomu indeksē ar lielāku koeficientu, vai tās ir summas, pie kurām šī indeksācija apstājas», lai gan tikko pēc apstiprināšanas par ministri 2011. gada oktobrī I. Viņķele pauda: «Mana pārliecība ir, ka ir jāindeksē visas pensijas. Pretējā gadījumā šī nav taisnīga pieeja. Ja vienmēr pie kādām korekcijām ieguvēji būs tikai mazāko pensiju saņēmēji, tas nemotivēs cilvēkus legalizēties un maksāt lielākas sociālās iemaksas.» (LTV 100. pants.)
Tā kā pirms pēdējām un pirmspēdējām Saeimas vēlēšanām arī citas partijas solīja atsākt līdz 2014. gadam iesaldēto pensiju indeksēšanu ātrāk, arī tām būs burvīga iespēja pacīnīties par šo lielo elektorāta daļu, pašvaldību vēlēšanu cīņas pajūgā iejūdzot valdību un Saeimu.