Var piekrist Valsts prezidenta Andra Bērziņa viedoklim, ka koalīcijā notiekošais ir murgs, kas gan nav nekāds pārsteigums un jau tika pareģots, raugoties uz šīs koalīcijas izveidi.
Bet par prezidenta vīziju, ka šo murgu kliedēt varētu premjera pilnvaru formāla palielināšana un ministru apstiprināšanas kārtības maiņa, gan jāteic: «Kāds naivums šajos gados.»
Premjers jau izrauga ministrus.
Vai uzrauga?
A. Bērziņš spriež, ka premjers varētu uzņemties lielāku atbildību par ministriem, tos izraudzīties pats, un parlamentā apstiprinātu nevis katru ministru atsevišķi, kā tagad, bet visu valdības komandu ar premjeru priekšgalā. Jāatgādina gan, ka jau tagad Satversmes 55. pants nosaka: «Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.» Premjeram jau ir pilnvaras izraudzīties ministrus! Savulaik Einara Repšes šovs ar koalīcijas veidošanas sarunu atklātību labi parādīja, ka potenciālā premjera veto tam vai citam ministra kandidātam jau darbojas, un šādu praksi citkārt apstiprina arī pieredzējušie politiķi. Vai premjers, izraugoties ministrus, varēs atļauties nerēķināties ar katras partijas ietekmi? Muļķības! Tad pašu neapstiprinās, pat ja tas būs mīļš lācītis.
Vai tas palielinās politisko atbildību un mazinās partiju sāncensību, ko kā problēmu iezīmējis prezidents? Nē, kamēr vien mums būs daudzpartiju sistēma! Var jau ideālistiski teikt, ka partiju tirgošanās par ministru amatiem ir savtīga, bet tieši tā ir koalīciju stabilitātes pamatā. Un politikā, partijās aktīvo cilvēku virzīšana par ministriem ir motivācija viņiem tur darboties. Turklāt nav vienotas izpratnes, ko nozīmē ministrs – profesionālis un vai tas būs labāks par politisko ministru. Ne vienmēr profesionāls ārsts var būt labs ministrs, ne vienmēr uzņēmējs būs labs ekonomikas ministrs. Vai labākais labklājības ministrs būs profesionāls pabalstu saņēmējs?
Pat ja pieļaujam, ka parlamenta vairākums apstiprinās valdību, kurā ministrs nesaskaņoti ar partijām izraudzījies ministrus, maza ticamība, ka šādu ministru reformas vai iniciatīvas gūs apstiprinājumu Saeimā. Tas drīzāk radīs lielāku risku visas valdības nomaiņai, premjera noņemšanai nekā ir tagad, kad tvaiku teorētiski var nolaist caur vienu ministru.
Pēc Bērziņa domām, strīdi koalīcijā liecina, ka Latvijā pilnībā ir nobriedusi konstitucionālā reforma. Es teiktu – tie liecina par šās koalīcijas pamatu nepareizību un reālu koalīcijas alternatīvu trūkumu, kas ļauj partijām uzvesties tā, kā tās uzvedas. Arī par politiskās kultūras briedumu, sabiedrības pieprasījumu un kontroles gribu un spēju, par hronisku partiju ideoloģiju trūkumu, ko ar premjera lomas pastiprināšanu, neatkarīgu ministru izraudzīšanu un partiju, parlamenta lomas nonivelēšanu mazinās vēl vairāk.
Reformu jūklis
Vēl ne tik nesen daļai sabiedrības, politikas komentētājiem un politiķiem šķita, ka vara par daudz nosvērusies uz valdības pusi, no tās nāk vairākums likumdošanas iniciatīvu, daļa noteikumu iegūst likuma spēku bez augstākā likumdevēja svētības. Tā 2007. gadā pēc Valsts prezidentes Vairas VīķesFreibergas iniciatīvas no Satversmes tika svītrots 81. pants, kas ļāva valdībai parlamenta sesiju starplaikos izdot noteikumus ar likuma spēku. Arī vēlāk ar lielāku vai mazāku sparu uzjundīja diskusijas par to, ka valdība Latvijas parlamentārās republikas iekārtā deķi uz savu pusi pavilkusi nepieklājīgi daudz, patiesi būtiskie lēmumi pieņemti valdībā, turklāt nevis Ministru kabineta vai tā komitejas sēdēs, bet koalīcijas padomē aiz slēgtām durvīm.
Nākamais prezidents Valdis Zatlers lika citu akcentu un konstitucionālo tiesību komisijai deva vektoru – paplašināt prezidenta pilnvaras. Fons bija krīzes laiks, kad partijas ķīvējās par to, kā konsolidēt budžetu, kā ierasts – kā amatos ielikt savējos vai vismaz neielikt konkurējošās partijas cilvēkus. Vispārējās tautas kurnēšanas laikā V. Zatlers izmantoja iespēju iebarot veco zupu par tautas vēlētu prezidentu ar prezidenta pilnvaru paplašināšanu gan attiecībā uz Saeimas atlaišanu, gan prezidenta pilnvarām vienpersoniski iecelt un apstiprināt vairākas amatpersonas. Dziļā cēloņsakarību un konstitūcijas analīzē nebija jāieslīgst, pietika ar tautoloģiju – tas nodrošinās «kompetentu un politiski neitrālu profesionāļu nonākšanu atbildīgos amatos un izvairīšanos no šā procesa nevajadzīgas politizēšanas», tautas vēlēts prezidents līdzsvaros un uzlabos varas zaru sadarbību un atbildību, sekmēs pilsoņu iesaistīšanos politiskajos procesos (V. Zatlers uzrunā Saeimai 2011. gada jūnijā). Vienlaikus Zatlers bilda, ka parlamentārā valsts iekārta tomēr netikšot mainīta, vien vajagot palielināt vēlēšanu apgabalu skaitu un samazināt to izmēru.
Mirkļa aklums
Par laimi, konstitucionālo tiesību komisijai mundiera gods bija augstāks par politisko pasūtījumu, un tā viedi atzina, ka «pašreizējos Latvijas demokrātijas trūkumus nav iespējams novērst, veicot mehānisku parlamentārās demokrātijas nomaiņu pret semiprezidentālu vai prezidentālu demokrātiju», lai arī jautājums ir skatāms, bet sistēmiski. To pašu varētu teikt arī par Andra Bērziņa ierosmi. Katrā valdībā, koalīcijā, parlamentā, prezidentā ir savas utis, un nevar katrreiz to apkarošanai mainīt Satversmi, mētāties no viena grāvja otrā, nereti atkarībā no politiskās konjunktūras vai atsevišķu cilvēku mazspējas. Tad mēs jau būtu pieredzējuši vairākas politiskās sistēmas. Un tāpat nebūtu labi.
Saskaņā ar pētījumu aģentūras TNS aptauju A. Bērziņa ieceri par premjera pilnvaru palielināšanu atbalstot 52% vēlētāju. Vairas VīķesFreibergas prezidēšanas laikā vairāku partiju iniciatīvu par tautas vēlētu prezidentu atbalstīja pat trīs ceturtdaļas vēlētāju. Socioloģiskie mērījumi nav rādītājs un iemesls Satversmes maiņai, tas ir mirkļa aklums.
Drīzāk jāmeklē cēloņi, kāpēc gudrie, aktīvie, nesavtīgie vadītspējīgie cilvēki nevēlas nākt politikā un, pirmkārt, jau partijās. Ja partijas jau ilgtermiņā nespēj mainīt savus vaibstus, vai nebūtu jādod tām mācība ar jauktas vēlēšanu sistēmas ieviešanu, kad pusi deputātu ievēlētu no vienmandāta apgabaliem, kur varētu piedalīties arī ne no partijām nākuši cilvēki? Satversmi var analizēt un modernizēt, bet ne mirkļa emociju kontekstā.