Sabiedriskā doma ir nepielūdzama, un tā rāda, ka finiša līnijas sārto lenti Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) ar Andri Ameriku zem patētiskā nosaukuma Gods kalpot Rīgai! šķērsos lepnā vientulībā. Vienīgais risks, ka var nedaudz pietrūkt koalīcijas izveidei, tāpēc visu pārējo partiju cīņa būtībā būs par pāris «zelta akcijām».
Tie, kas ar putām uz lūpām zvērēs neveidot koalīciju ar Saskaņu, automātiski vēlētājiem signalizē: balsojiet par opozīciju! Protams, arī opozīcija ir vajadzīga, un, jo spēcīgāka, jo labāk, – nenoniecināsim arī šo izvēli! Vienīgi tad attiecīgi šo partiju solījumi vēlētājiem jāuztver kā sapņu pilis vai teorētiskas konstrukcijas. Pārējās partijas domās, kā ierakstīties vecajā labajā formulā «lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva» – kā izskatīties pēc alternatīvas Ušakovam un vienlaikus – kā pārāk daudz nesaspļaut akā, lai pēc tam paši varētu no tās dzert.
Spožs piemērs ir zaļo mēra amata kandidāts Guntis Belēvičs, kurš intervijā laikrakstam Sestdiena Ušakovu atzīst par labāko atjaunotās Latvijas Rīgas mēru, tiesa, ar piebildi, «pārējie bija vēl štruntīgāki», uzslavē viņu par sociālajiem jautājumiem, bet apgalvo, ka «viņa vadītajā domē zog». Savukārt par koalīciju Belēvičs spriež: neteiks, ka nestrādās kopā Saskaņu, bet dos priekšroku latviskai koalīcijai; ja tāda nebūs iespējama, «tad Nilam Ušakovam būs visas iespējas būt par labu vicemēru sociālajos jautājumos. Kam ir zelta kārts, tam ir iespēja izveidot valdību.»
Neba nu zaļie vienīgie turīgās līgavas precinieki. Kāpēc atdot zelta kārti citiem, ja var paturēt vai vismaz mēģināt paturēt paši? No politisko tehnoloģiju viedokļa loģisks risinājums ir pseidoalternatīvas radīšana, kad maksimālās programmas izpildes gadījumā var tik pie kārotās zelta kārts un nodrošināt de facto vienpartejisku valdīšanu un monopolu koalīcijā, minimālā programma – atņemt balsis konkurentiem. Latvijā balsu skaitīšanas, sadales īpatnība ir tā, ka lielāko pīrāga daļu no to partiju balsīm, kas nepārvar 5% vēlēšanu barjeru, saņem uzvarētāji. Tātad saskaņieši. Tāpēc, lai kā sašustu konkurenti vai lai ko noliegtu paši politiskā jaunveidojuma Vienoti Latvijai pārstāvji, politiskā loģika brēc, ka tās uzdevums ir tieši šī programma.
Par to, ka Vienoti Latvijai, visticamāk, ir Jāņa Urbanoviča projekts, izteicies Rīgas domes deputāts Jānis Mārtiņš Skuja, kam sekojis Vienoti Latvijai paziņojums: «Esam pilnīgi neatkarīgi. Partija tiek finansēta no pašu biedru, viņu atbalstītāju, radinieku un draugu ziedojumiem.» Loģiski, ko gan citu partija varētu pateikt? Jā, esam Urbanoviča vai kāda cita Saskaņas kampaņas arhitekta projekts ar mērķi kļūt par zelta akciju turētāju vai balsu atņēmēju konkurentiem?
Par Vienoti Latvijai ciešo saikni ar Saskaņu liecina ne vien tās dibināšana J. Urbanoviča dzimtajā Rēzeknē 2011. gadā, bet arī virknes partijas draugu kopas, interneta vietnes pievienojies.lv veidotāju un listes kandidātu saraksts. Bez galvgalī noliktā bezpartejiskā līdera, RTU rektora vietnieka vēl ir līdzšinējie saskaņiešu ziedotāji Andris Tumiņš, Sergejs Pizāns, kurš ir arī Saeimas saskaņieša Sergeja Potapkina čoms, Jānis Riežnieks, kuru savulaik Tautas saskaņas partija (TSP) 2008. gadā pieteica kā savu ekonomikas ministra amata kandidātu ēnu kabinetam. Vienoti Latvijai valdes priekšsēdētājs Andris Meiers arī savulaik ziedojis TSP. Protams, var jau būt, ka šos cilvēkus uzrunājusi Vienoti Latvijai ideja par nedalīšanu labējos un kreisajos, jo īpaši pašvaldību vēlēšanās, kur visi uzsver saimnieciskās un sociālās lietas. Var būt, ka viņus uzrunājusi visnotaļ pragmatiskā, saimnieciskā un sakarīgā programma, pie kuras grūti piesieties, atšķirībā no vēlētājiem, kurus vairāk uzrunā sejas. Bet arī programmā jaušams ne tikai iepriekš minētais zelta vidusceļš – orientācija uz Rietumiem un iespēju izmantošana Austrumos, gan latviešu, gan krievu uzrunāšana, jo īpaši to latviešu, kas Saskaņai un Ušakovam nevar piedot atbalstu otrās valsts valodas referendumam, bet arī saskaņisks gars un stils. Programma uzrakstīta pietiekami detalizēti un institucionalizētā valodā, lai secinātu, ka to nav rakstījis cilvēks no malas, kam ar Rīgas domi nav nekāda sakara.
Sociālajos tīklos politiskais veidojums sevi pozicionē kā jaunu politisko spēku, par kuru jābalso tiem, kurus esošie neapmierina, ne tikai Rīgā, bet arī valstī. Un neapmierina daudzus – neizlēmušo un to, kas nezina, par ko balsot, vai nebalsošot vispār, saskaņā ar socioloģiskajām aptaujām ir ap 40%.