Latvijas sabiedrība nosacīti var tikt sadalīta divās kategorijās – tajos, kuriem maciņā ir un kuriem nav veikalu tīkla Maxima karte Paldies.
Vai precīzāk, tajos, kuri ir gatavi iepirkties šajā veikalā, un tajos, kuriem iepirkties Maxima ir zem viņu goda. Ja nu apstākļu spiestam tomēr nākas to darīt, tad uz kasieres jautājumu – vai jums ir Paldies karte – tiek nicīgi norādīts, ka nabagu kartes makā neturam.
Nevajag šo sadalījumu uztvert burtiski. Ar to tikai gribēju norādīt, ka sabiedrība Latvijā, tāpat kā visā pasaulē, ir fragmentēta pa sociālajiem slāņiem. Šie slāņi dzīvo ļoti atšķirīgās paralēlās pasaulēs, kuras bieži vien pat nepārklājas un savstarpēji nesatiekas. Vēl vairāk. Šo paralēlo pasauļu iemītnieki, it īpaši jau «smalkie», nemaz nevēlas satikties un negrib dzirdēt par to otru pasauli – par nosacīto Maxima publiku. Kad ar kādu mūsu augsto plauktu pārstāvi parunā par tādām piezemētām lietām kā minimālā alga un iespējām ar šādu summu izdzīvot, tad drīz vien saproti, ka viņam šie jēdzieni ir tikpat saprotami un tuvi kā jauniešu bezdarbs Centrālāfrikas Republikā. Proti, kaut kas abstrakts un ar reālo dzīvi nesaistīts. «Par ko jūs runājat? Sestdienās pie Alfas mašīnu nav, kur nolikt. Kāda minimālā alga?» skan neviltots izbrīns un vāji slēptas dusmas, ka kaut kas tāds vispār tiek pieminēts pieklājīgā sabiedrībā.
Problēma vien tā, ka vairākums politiķu un pie «siles» pietuvināto, ieejot Maxima, jūtas kā svešķermeņi un nevēlas identificēties ar «šo publiku». Savukārt Latvijas lielākais lielveikalu tīkls ir tieši Maxima, nevis Sky vai Stockmann. Līdz ar to lielākā vēlētāju daļa ir tieši šī augšslāņu nicinātā Maxima publika. Teorētiski spēcīgākajai Latvijas partijai vajadzētu būt tai, kura pārstāv šo Maxima publiku, taču līdz šim tas tā bijis vien nosacīti. Jā, iepriekšējās Saeimas vēlēšanās vislielāko balsu skaitu ieguva Saskaņas centrs (SC), kuru var dēvēt par šīs elektorāta daļas pārstāvniecību, taču tā tomēr līdz šim bijusi galvenokārt krievu partija (lai ko viņi paši nerunātu par savu etnisko indiferenci) un pie varas nacionālā līmenī tā arī nav tikusi.
Taču situācija ir būtiski mainījusies. Tā attieksme, kuru pret Maxima publiku pirms vēlēšanām pauda «izsmalcinātais estēts» Alvis Hermanis, atspoguļojās vēlēšanu rezultātos. Režisors atļāvās pateikt to, ko klusībā domā (un atbalstošie komentāri to apliecina) vairākums «labo vīnu cienītāju» no latviskā politiskā krējuma. Līdz ar to vēlēšanu rezultāts bija likumsakarīgs, jo laiks visu noliek savās vietās un maximieši nospieda ar masu.
Līdz šim «labo vīnu cienītāju» partijas glāba tas, ka daudzi latvieši gan iepērkas Maxima un meklē preces ar atlaidēm, bet iekšēji negrib sevi atzīt par «nabagiem» un izliekas par tādiem «kā visi». Politiski tas nozīmē – balso par Dombrovski vai kādu, kuram attiecīgā brīdī izdevies uzrausties baltā zirga mugurā. Taču ar katrām jaunām vēlēšanām baltais zirgs kļūst arvien nepārliecinošāks, bet cilvēki arvien vairāk sāk izprast demokrātiskās pārstāvniecības jēgu. Proti, to, ka jābalso nevis par kaut kādiem mistiskiem pārcilvēkiem, kurus var apbrīnot par viņu spēju «gudri runāt», bārstot svešvārdus, bet gan par tiem, kuri pārstāv viņa (tas ir – vēlētāja) savtīgās intereses.
Par krievu vēlētāju viss skaidrs – viņam nav izvēles. Tikai SC un Ušakovs. Bet kas notiek latviešu galā? Vienotība sevi pozicionē kā elitāru «smalko estētu un labo vīnu cienītāju» partija, bet lielākā elektorāta daļa nebūt nepieder šai kategorijai. Pat ieskaitot tos, kuri nav, bet sirdī gribētu sevi pie «smalkajiem» pieskaitīt, vairākums nesanāk. Tad par ko balsot Maxima pārdevējai latvietei, kurai roka neceļas iemest balsošanas urnā SC sarakstu? Par Nacionālo apvienību (NA)? Vai NA ir ierosinājusi kaut vienu likumprojektu, kas mazinātu šīs pārdevējas (strādnieku) beztiesību Latvijā? Nē. Tieši otrādi, NA atrodas valdībā, kura atklāti kritizē daudzas rietumvalstis, kur strādniekiem esot «par daudz vaļas ļauts». NA par mazā cilvēka likteni rūpi neizrāda. Tad par ko? Ja latviešu partiju vidū neatradīsies tādi, kuri mācēs uzrunāt Maxima vēlētāju, tad nākamajās vēlēšanās SC uzvara nebūs novēršama. Vēl gads palicis, lai latvieši ar Paldies karti kabatā sajustu, ka kāds arī par viņiem domā. Baltais zirgs gaida tos, kuri to pirmie sapratīs.