Reliģija un braukšanas kultūra

Pazīstamā teledīva Ilze Nagla savu atgriešanos ēterā atzīmēja ar raidījumu par reliģijas tēmu. Studijā bija uzaicināti četru vadošo kristīgo konfesiju vadītāji vai to pārstāvji. Centrālais jautājums, uz kuru it kā vajadzēja rast atbildi – vai divdesmit piecos gados, kopš kristīgā baznīca Latvijā atguvusi savu tradicionālo vietu sabiedriskajā struktūrā, garīguma līmenis ir cēlies? L

uterāņu mācītājs Pāvils Brūveris uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši un šo savu pārliecību argumentēja ar to, ka kļuvis vieglāk pārvietoties ar automašīnu, jo šoferi tagad esot laipnāki. Raidījuma vadītāja, kura baznīcu vērtēja tāpat kā jebkuru citu nevalstisko organizāciju, šo argumentu atzina par nepārliecinošu. «Tātad jūs domājat, ka tas ir baznīcas nopelns, ka cilvēki sākuši braukt iecietīgāk?» ar neslēptu skepsi jautāja I. Nagla, uz ko garīdznieki atbildēja ar mulsu piekrišanu.

Jautājums par to, vai baznīcas klātbūtne padara sabiedrību labāku, ir ļoti aktuāls, jo liberālā mediju telpa burtiski mudž no apgalvojumiem, ka tieši reliģija ir visu nelaimju sakne un «tumsonīgie melnsvārči» ir galvenais šķērslis ceļā uz progresu un vispārēju laimi. Kam tad ir taisnība?

Skaidrs, ka ne jau baznīcas tiešā ietekmē uzlabojusies braukšanas kultūra Latvijā. Taču šī ietekme ir pastarpināta. Braukšanas kultūra uzlabojās, pārņemot labākās tradīcijas no Rietumeiropas. Turklāt tās tradīcijas, kuras tur ir jau sen, jo neaizmirsīsim, ka visa Eiropas civilizācija ir veidojusies uz kristīgās ideoloģijas bāzes. Lai arī šodien Eiropu grūti nosaukt par īpaši reliģiozu, tās kristīgās kultūrpieredzes mantojums nāk cauri gadsimtiem. Kristīgās vērtības gadu simteņiem kalpojušas par sabiedrības orientieriem. Turpretī karojošo ateistu nākšana pie varas vienmēr izraisījusi asins plūdus (Franču un Krievijas revolūcijas).

Latvija nonāca ateistu (sociālo konstruktoru) varā 1940. gadā, un kopš tā brīža sākās paātrināta sociālā degradācija. Turklāt šī degradācija tika speciāli kultivēta ar «buržuāzisko palieku» izskaušanas saukli. Līdz ar to pareizi ir uzdot jautājumu – vai Latvijā cilvēki ir viens pret otru pieklājīgāki, salīdzinot nevis ar 1991. gadu, bet gan ar 1939. gadu. Savukārt tas, ar ko Latvija saskārās 1940. gadā, Rietumeiropu sasniedza pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās. Sākās vispārējā cīņa pret kristīgajām vērtībām un kristīgās ideoloģijas demontāža. Tas, kas pēdējos 40 gadus notiek Rietumeiropā, reiz jau vēsturē ir bijis. Krievijā pēc 1917. gada revolūcijas pie varas nokļuva karojoši ateisti, kuriem šķita, ka pie visām pasaules likstām vainīga nīstā reliģija. Tā kā šie karojošie ateisti savus sabiedrības pārveidošanas plānus realizēja ārkārtīgi brutāli un primitīvi, rezultāti ilgi nebija jāgaida. Mūsdienu ateistu kopība grauj agrākos morāles žogus smalkāk un rafinētāk. Taču tāpēc ne mazāk postoši.

Ateisti apgalvo, ka modernais cilvēks var būt pietiekami kārtīgs un cienījams arī bez reliģijas. Tam var piekrist attiecībā uz indivīdu, taču nav pārliecības, ka sabiedrība kopumā var ilgstoši nodrošināt stabilitāti bez gadu simtos pārbaudīta ideoloģiskā rāmja. Ideoloģisko rāmju strauja noārdīšana mazina sociuma pretestības spējas, lai arī indivīds var justies salīdzinoši komfortabli. Pasaule iekārtota tā, ka ilgāk saglabājas tas, kas stabilāks, savukārt tas, kas gaisīgs, ātrāk pazūd pasaules vējos.

Sabiedrības dzīvotspēju nosaka tās spēja atražoties. Ja nākamā paaudze ir mazskaitlīgāka par iepriekšējo, tad šādai sabiedriskai kopai grūti prognozēt rožainu nākotni. Latvijas sabiedrība zaudē dzīvo spēku vēsturē vēl nepieredzētos tempos. Turklāt tas notiek nevis kāda ārēja spēka ietekmē (karš vai nāvējoša epidēmija), bet gan iekšējo struktūru sairuma dēļ. Tie nav pieņēmumi vai hipotēzes. Tie ir neapstrīdami fakti.

Vai akla sekošana jaunākajām Rietumu tendencēm šo bēdīgo situāciju spēs mainīt? Par to ir lielas šaubas. Katrā ziņā lielākas nekā par baznīcas it kā kaitīgo ietekmi. Ja reiz esam vienā laivā ar Rietumiem un esam spiesti sekot tur valdošajai tendencei, tad vismaz nevajadzētu skriet vilcienam pa priekšu. Dažreiz labāk nesteigties ar sekošanu dažādiem revolucionāriem vilinājumiem.