Auksta duša nelīdz

Tie, kas piedzīvojuši padomju laikus, noteikti būs redzējuši tā laika populāro seriālu Septiņpadsmit pavasara mirkļi. Šajā seriālā darbība notiek 1945. gada pavasarī Berlīnes augstāko drošības dienestu koridoros. Padomju armija ir Berlīnes pievārtē, katastrofa pavisam tuvu, un jau dzirdamas artilērijas kanonādes, bet kabinetos turpinās ierastās intrigas un galma spēlītes. Krievu izlūks Štirlics alias Isajevs savās interesēs meistarīgi izmanto atsevišķu struktūrvienību un to vadītāju (gestapo šefa Millera un pretizlūkošanas dienesta vadītāja Šellenberga) savstarpējo nepatiku. Viena vēlme ieriebt nemazinās pat tuvojošās katastrofas priekšā.

Līdzīgas analoģijas rodas, skatoties uz pašmāju politisko partiju kašķi esošajā koalīcijā un valdībā. Valdošās partijas uzvedas, it kā varas priekštelpā jau nedrūzmētos apvienība SC un nedraudētu pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām visus šodienas varturus aizsūtīt pastāvēt pie ratiem. Aizsūtīt tur, kur tie jau tagad stāv Rīgas domē. Piekrītu, ka analoģija ir nosacīta un ne tik dramatiska kā Berlīnē 1945. gada pavasarī, bet tomēr. 2014. gada 5. oktobra rītā daudzi šodienas galma intrigu meistari var pamosties pie sasistas siles. Turklāt ne jau SC izcilais piedāvājums to noteiks, bet gan savstarpējos kašķos paputējušais latviešu partiju prestižs. Šobrīd politisko vērotāju vidū valda vienprātība – tikai vēlēšanu salīdzinošais tuvums vēl satur kopā koalīciju.

Dombrovskis un Vienotības spice ir ielāgojuši, ka latviešu vēlētājs necieš asus manevrus un enerģisku rīcību. Tāpēc nekādi zigzagi netiek taisīti. Taču vai šāds situācijas vērtējums ir pareizs? Bez aizspriedumiem un bezkaislīgi paskatīsimies uz esošo koalīciju. Ja vairāk nekā gadu koalīcija gaida vēlēšanas, lai beidzot varētu izbeigt mokošo kopā būšanu, tad kādas ir šīs koalīcijas sastāvdaļu cerības uz labiem vēlēšanu rezultātiem? Ja teātra skatītāji garlaikojas, trinas krēslos un gaida, kad izrāde beigsies un varēs iet mājās, vai šīs izrādes režisors un aktieri (lai cik labi kāds arī spēlētu) var pretendēt uz Spēlmaņu nakts balvu? Nē, taču! Tieši esošās koalīcijas pagaidu raksturs mazina tās pievilcību vēlētāju acīs. Vienotības, NA un opozīcijā esošās ZZS reitingi nebūt nav tik katastrofāli zemi, lai jau tagad gatavotos uz garantētu vietu nākamās opozīcijas rindās. Tāpēc atšķirībā no Vācijas 1945. gada pavasarī, 2014. gada rudenī latviskajām partijām vēl esot iespēja uzvarēt. Taču vai to var izdarīt ar esošo politisko retoriku?

Izskan vārgi mēģinājumi veidot kādu vienotu labējo (lasi: latvisko) partiju sarakstu. Taču par kādu kopīgu sarakstu var runāt, ja attiecības jau esošajā koalīcijā, kā apgalvo daudzpieredzējušais NA līdzpriekšsēdētājs Roberts Zīle, ir sliktākas nekā jebkurā no citām. Iespējams, nekāda traģēdija nenotiktu, ja arī piepildītos reti neveiksmīgais Vienotības uzstādījums – Pazaudēsim Rīgu, pazaudēsim Latviju! Ja partija darbojas pēc šādas programmas, tad, visticamāk, šī programma arī tiks izpildīta. Kā lai šeit neatceras citu padomju laiku zvaigzni – televīzijas magu Anatoliju Kašpirovski, kas no TV ekrāniem programmēja (даю установку) visus PSRS iedzīvotājus.

Latviešu partijas, 22 gadus darbojoties ierobežotas personālās konkurences apstākļos un tikpat kā bez ideoloģiskās konkurences (visas latviešu partijas būtībā sludinājušas vienu sociālekonomisko kursu), ir izkurtējušas un zaudējušas asumu. Ja kāds ir izlaidies, tad ir tikai vienas zāles, kā šo izlaidību ārstēt. Beigt ar viņu auklēties. Ja latviešu partijas nevar izbeigt savā starpā rieties, tad ir tikai viena iespēja tās vest pie prāta. Uzlaist virsū aukstu dušu. Politiskā realitāte Rīgā acīmredzot nav bijusi pietiekami atskurbinoša. Acīmredzot vajag vēl. Kaut ko vēl trakāku, jo valdošie – līdzīgi kā Šellenbergs un Millers aparāta spēļu lielmeistara Leonīda Brežņeva mīļākajā filmā – apkārt notiekošajā nekādas briesmas nesaskata un netic, ka var pienākt brīdis, kad politiskā teātra spēlītes viņiem būs beigušās.