Vācijas kanclere Angela Merkele aktivizējusi savu Austrumu politiku. Vizītē Rīgā viņa ļoti piesardzīgi izteicās par NATO klātbūtnes palielināšanās iespējām Baltijā un nupat Kijevā aicināja uz Ukrainas – Krievijas konflikta «diplomātisku» risinājumu, apgalvojot, ka «tam nav militāra risinājuma».
Kijevu uzmanīgu darīja viņas piebilde, ka Ukrainas rīcība «nedrīkst kaitēt Krievijai». Kā ziņo aģentūra Reuter, atsaucoties uz avotiem diplomātiskajās aprindās, Berlīne bažījas, ka separātistu militāra sagrāve varētu izprovocēt Putinu uz kādiem neprognozējamiem gājieniem. «Viņš [Ukrainas prezidents Porošenko] nevar uzvarēt ar ieročiem. Putins to nepieļaus,» Reuter citē kādu anonīmu avotu.
Jau agrāk daži krievu politologipolittehnologi, kuri ir noskaņoti pret Putina politiku, bet kuriem pašiem nav sveša Putina domāšanas loģika (Staņislavs Belkovskis), norādījuši, ka ar Putinu varētu «sarunāt» vienīgi tāds līderis, kurš uzstātos nevis ar augstprātīgu nosodījumu, bet gan gluži otrādi – ar sapratni. Apmēram tā: tev, mister Putin, protams, taisnība, bet saproti, ka mums ir vēlētāji, mediji, kurus neesam pratuši savaldīt, kā tu to proti, tāpēc vajag visu šo situāciju izkārtot kaut kā tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Tā kā Putins arī citus politiķus uztver tādus pašus kā sevi, proti, ciniskus aprēķinātājus, kuri nekādām vērtībām netic, viņš uzskata, ka visas runas par «Ukrainas tautas tiesībām uz pašnoteikšanos» ir tukša muldēšana, ar kuru viņu vazā aiz deguna. Putins ir pārliecināts, ka pasaulē nekādas būtiskas izmaiņas nenotiek un tas pats, kas pirms Otrā pasaules kara notika Minhenē un 1939. gada 23. augustā Maskavā, var tikt atkārtots arī tagad, kad aiz loga 21. gadsimts un katram politiķim rokā viedtālrunis.
Merkele ir uzņēmusies būt par Putina uzticības personu, kura šajā izrādē tēlotu Ribentropa lomu. Diemžēl šajā spēlē ir ļoti trausla robeža starp to, ko katrs tēlo un kas katrs ir. Tieši tāpēc tā ir ļoti bīstama spēle. Vienā brīdī maskas var tā pielipt pie ādas, ka Ribentropa lomas tēlotājs patiešām var sākt rīkoties kā īsts «Ribentrops». Uz to cer Putins, kamēr Rietumi cer, ka, šādā veidā piespēlējot, viņiem izdotos «apmānīt» Putinu.
No mūsdienu politiskās uzvedības loģikas Putins tiek uztverts kā neadekvāts. Kā trāpīgi savā facebook komentārā atzīmēja Ēriks Stendzenieks – psihs, kurš lido dzērvju kāša priekšgalā un jāj uz lāčiem. Tā rīkoties neklājas kodolieroču lielvalsts līderim. Šis neadekvātais personāžs ir kaut kā jāsavalda. Jautājums vienīgi – kā? Merkele uzskata, ka viltīgi jāiemāna Putins istabā bez roktura, kur viņam sanitāri uzvilktu mugurā kreklu ar ļoti garām piedurknēm. Tiesa, tas viss jau reiz bijis, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tāpat Rietumu līderi centās «samierināt» Hitleru un piebarot viņa apetīti. Visa šī «piebarošana» diemžēl beidzās gaužām bēdīgi. Taču, kā atzīmējis Bernards Šovs, vienīgā vēstures mācība ir tā, ka nekad neviens no šīm vēstures mācībām neko nemācās. Putina nomierināšanas taktika var beigties tieši ar to pašu, ar ko beigušās citas «savaldīšanas» akcijas. Kā teicis Alberts Einšteins, neprātīgi ir cerēt uz citu rezultātu, ja darbības ir tādas pašas. Jādomā, ka to labi zina un saprot arī Merkele un viņas padomnieki, tāpēc mērķis, visticamāk, ir iegūt laiku. Pēc Hodžas Nasredina principa, kad viņš, uz nāvi notiesāts, šaham apsolīja gada laikā iemācīt ēzeli runāt – līdz tam brīdim varbūt šahs vai ēzelis nomirs.
Ko šajā situācijā darīt Latvijas politiķiem, jo tieši mums kaimiņos valda cilvēks, no kura gājieniem varam ciest? Atbildēt nav viegli, jo, no vienas puses, gribas pēc iespējas ātrāk nemiera taisītāju nolikt pie vietas, bet, no otras, ņemot vērā mūsu reālās iespējas, varam tikai piespēlēt citiem. Toties ir labi zināms, ko noteikti nevajadzētu darīt un kas noteikti tikai kaitē Latvijai. Tā ir vēlme Ukrainas kārti izspēlēt iekšpolitiskajā priekšvēlēšanu cīniņā. Diemžēl ārlietu ministra un Rīgas mēra savstarpējā apsaukāšanās sociālajos tīklos nedara godu ne vienam, ne otram. Katrā ziņā ārlietu ministra populistiskā zīmēšanās ir viņa rangam necienīga. Jebkura Rinkēviča PR akcija tikai devalvē Latvijas Ārlietu ministrijas lomu un pārvērš to par kādu ārišķīgu sabiedrisko attiecību kantori, kuram nav starptautiska svara, bet kurš ir tikai iekšpolitisko cīņu instruments. Ļoti nepatīkami, ja ārlietu ministrs nolaiž latiņu tik zemu.