Dažkārt dzirdami izteikumi, ka Latvijai kopš iestāšanās ES un NATO vairs neesot skaidri nosprausts stratēģiskais mērķis. Tieši šā mērķa neesamība ļāvusi Latvijai aizpeldēt nekontrolējamos krīzes ūdeņos.
Atļaušos šiem izteikumiem nepiekrist. Visus šos gadus Latvijai ir bijis ļoti skaidrs stratēģiskais mērķis un ļoti konkrēts starpfinišs ceļā uz šo mērķi. Mērķis bija sasniegt ES vidējo dzīves līmeni un starpfinišs – pievienošanās eirozonai. Algu celšana un neapvaldītais kreditēšanās bums bija tiešas sekas šim mērķim – sasniegt Eiropas cienīgu dzīves līmeni pēc iespējas ātrāk. Tas, ka Latvijas Banka un Finanšu un kapitāla tirgus komisija pieļāva, ka kredīti iedzīvotājiem brīvi, bez ierobežojumiem un apgrūtinājumiem tiek izsniegti ārvalstu valūtās, bija sekas otrajam uzstādījumam. Kāda starpība, kādā valūtā tiek izsniegti kredīti, ja drīz būsim eirozonā. Lielos vilcienos nekas nav mainījies arī šobrīd. Izņemot vienu. Pašu galveno. Arvien vairāk rodas bažas, ka noteiktie mērķi ir mirāžas. Nolaidīsimies no iedomu pasaules uz zemes. Paraudzīsimies uz faktiem.
Finanšu ministrijas izstrādātais Vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvars 2011.–2013. gadam rāda, ka šogad valsts ekonomikas kopējais apjoms varētu sarukt par 0,4%. Nākamajā gadā IKP palielināsies par 3,3%, 2012. gadā – par 4%, savukārt 2013. gadā IKP pieauguma temps saruks līdz 3,9%. Ja Finanšu ministrijas prognozes piepildās, tad 2013. gadā Latvijas IKP sasniegs ap 87% no tā, kāds bija 2007. gadā. Ja ekonomikas attīstība arī turpmāk notiek līdzīgos tempos, tad ar nosacījumu, ka šajā laika posmā pasaule iztiek bez būtiskiem ekonomiskiem satricinājumiem, 2007. gada tautsaimniecības līmeni mēs varētu sasniegt apmēram 2017. gadā.
Tātad 2017. gadā būsim 2007. gada līmenī. Atcerēsimies, kāds bija sabiedrībā viedoklis 2007. gadā. Valdīja uzskats, ka Latvijā ir dziļa ekonomiskā krīze, jo inflācijas līmenis pārsniedza 15 procentus gada izteiksmē un katru mēnesi 7. datumā, kad Centrālā statistikas pārvalde publicēja inflācijas rādītāja skaitļus, tie milzu izmēros tika drukāti laikrakstu pirmajās lappusēs. Lai gan cilvēki Doma laukumā nāca it kā aizstāvēt Loskutovu, zemapziņā gruzdēja neizpratne – kāpēc cenas mums ir tādas kā Eiropā, bet algas ievērojami zemākas? Cilvēki prasīja – Eiropas algas nevis kaut kad, bet jau rīt uz brokastu laiku.
No ilūzijām cilvēki atbrīvojas ļoti nelabprāt. Viņi ķeras pie katra salmiņa, kas ļauj saglabāt ticību brīnumam. Šā salmiņa vārds ir eiro. Ar prātu cilvēki saprot, ka ES vidējo līmeni tuvāko divdesmit trīsdesmit gadu laikā nesasniegt. Taču neaizmirsīsim Blaumani – žogam, ko prāts ceļ, jūtas viegli pāri kāpj. Ja būs eiro, tad ar vienu kāju jau tikpat kā mērķi būsim sasnieguši. Algas ja ne pēc apjoma, tad vismaz pēc banknošu izskata būs tādas pašas kā Eiropā. Vai tiešām tā būs?
Nav mans mērķis zīmēt drūmus scenārijus un bojāt cilvēkiem omu. Gluži otrādi. Latvijā ir visas iespējas īstenot strauju ekonomikas izaugsmes scenāriju, kas ļaus pārredzamā nākotnē ja ne gluži sasniegt, tad vismaz cieši pietuvoties ES vidējam dzīves līmenim. Kas nepieciešams šā mērķa sasniegšanai? Pirmkārt, atbrīvošanās no apgrūtinošām ilūzijām. Tiklīdz tas būs izdarīts, mēs varēsim uzsākt savu ekonomiskās attīstības politiku. Daudzi ārvalstu ekonomisti kā galveno Latvijas priekšrocību krīzes pārvarēšanai iepretim Grieķijai vai Īrijai min to, ka neesam eirozonā. Tad kāpēc mēs šo priekšrocību neizmantojam? Pasaulē eiro šobrīd atrodas zem ļoti iznīcinošas krustuguns. Faktiski eiro šobrīd turas vienīgi uz Vācijas kancleres Angelas Merkeles godavārda. Katrā uzstāšanās reizē viņai jāapliecina eiro dzīvotspēja, citādi eiro kurss nekavējoties nokristu par vairākiem punktiem. Vienīgi Latvijā joprojām tiek skaitītas mantras par iestāšanos eirozonā 2014. vai kurā tur gadā. Eiropas ekonomiskās domas centrālais jautājums – par eiro nākotni – Latvijā vispār netiek skatīts. Tieši turēšanās pie ilūzijas, ka eiro ieviešana izvedīs Latviju saulītē, ir tas enkurs, kas neļauj mums attīstīt brīvu ekonomiskās domas lidojumu. Ja mums nav savas monetārās politikas, savas rūpniecības attīstības politikas, bet ir tikai banku sektora izdzīvošanas un labklājības nodrošināšanas politika, tad skaidrs, ka arī turpmāk Latvijā labi jutīsies bankas un labi pelnīs eksperti – banku stabulē pūtēji. Un platā labākas dzīves meklētāju plūsma lidostas Rīga virzienā turpināsies.