Kādi tik mums budžeti ir bijuši – attīstības, stabilitātes, izaugsmes, taupības, ilgtspējas, treknais un pustreknais budžets. Nākamā gada budžetu, neatkarīgi no tā, kāds tas tiks pieņemts un kā to nosauks premjera sabiedrisko attiecību speciālisti, jau tagad droši var dēvēt par gļēvo budžetu. Kāpēc?
Premjera un finanšu ministra pārstāvētā politiskā apvienība Vienotība savus panākumus ir kaldinājusi sūri grūtā, ne mirkli nerimstošā iepriekšējo valdību kritizēšanas darbā. Viss, kam pieskāries Godmaņa vai Kalvīša pirksts, ir iznīcībai nolemts jau no pieskaršanās brīža, gadiem ilgi kā baznīcas korāli skandē Vienotības fanu koris. Skaidrs, ka pirms vēlēšanām nebija pienācis īstais brīdis, lai attīrītu mūsu valsti no iepriekšējo valdību sastrādātā. Vēlēšanās ir gūta pārliecinoša uzvara. Nu būtu pienācis laiks ķerties pie radikālām strukturālām reformām, lai no iepriekšējo atstātā mantojuma nepaliktu ne smakas.
Budžeta ieņēmumi nākamajā gadā tiek prognozēti tuvu tam pašam līmenim, kurā tie bija tad, kad pašreizējais tieslietu ministrs Štokenbergs aicināja tautu uz referendumu par pensiju trīskāršošanu. Toreiz tauta bija neapzinīga un ar savu kūtrumu neļāva Štokenberga brīnumpasaku pārvērst realitātē. Tagad tauta ir izaugusi un Štokenbergu ar domubiedriem iecēlusi valdībā. Vairs nekas netraucē īstenot tās straujās pārmaiņas, uz kurām Štokenbergs aicināja Doma laukumā 2008. gada 13. janvāra vakarā. Taču nekas tāds nenotiek. Nu labi, pieņemsim, ka tās bija tikai populistiskas opozīcijas frāzes. Bet kaut kādiem principiem taču jābūt?
Lasām finanšu ministra Andra Vilka interviju biznesa portālam BBS. Viņš atzīst, ka nākamgad nodokļu jomā gaidāmas asas diskusijas. "Manuprāt, nākamgad kopumā vispār daudzas diskusiju frontes veidojas. Un tam ir arī pateicīgs laiks. Tāpēc arī vajag taisīt forumus un konferences un pēc tam palikt pie kāda varianta, citādi daudzas lietas tagad ir izplūdušas." Sabiedrība gaida enerģisku rīcību, lai tiktu īstenotas radikālas reformas, kuras ļautu Latvijas ekonomikai beidzot tikt uz attīstības maģistrāles, bet finanšu ministrs runā, ka "vajag taisīt forumus un konferences, jo daudzas lietas ir izplūdušas".
Vilks pārstāv tā dēvēto lietussargu jeb Ēlertes grupu, un šīs grupas locekļi ir lieli forumu un konferenču taisīšanas meistari. Meistari uz visu ko, tikai ne uz darīšanu un par izdarīto atbildēšanu. Tumšā ziemas vakarā var sapulcināt tautu uz mītiņu Vecrīgā, bet par to, kas notiek pēc mītiņa, vairs atbildēt negrib. Tā vietā, lai jau šodien pieņemtu uz stingriem ilgtspējīgas attīstības principiem balstītu budžetu, tiek veidots kaut kāds kompromisu budžets. Citiem vārdiem – nekāds. Uzņēmēji nepamierināti, ekonomisti neapmierināti, arodbiedrības neapmierinātas. Pat starptautiskie aizdevēji neapmierināti. Nav redzama nekāda budžeta veidošanas stratēģija, ja neskaita vēlmi atņemt no visiem pa druskai un uzkraut visiem pa druskai. Kaut kā salipināt, lai iziet cauri Saeimai, un tad jau kaut kā to nākamo gadu novilkt.
Vai Francijā varētu tikt virzīts likumprojekts par pensiju vecuma izmaiņām, ja Elizejas pilī sēdētu nevis Sarkozī, bet Dombrovskis? Ko darītu Dombrovskis, ja sarunās ar sociālajiem partneriem Pēteris Krīgers varētu piecelties un teikt: "Jūs, protams, varat darīt, kā gribat, bet, ja mūsu priekšlikumi tiks noraidīti, tad rīt tiks uzsākts vispārējais beztermiņa streiks un aiz loga pie Ministru kabineta pulcēsies 300 000 cilvēku ar prasību valdībai atkāpties." Pat ļaunākajos murgos Dombrovskis un Vilks šādu scenāriju neredz. Nekas netraucē Dombrovski un Vilku pieņemt tādus lēmumus, kas, iespējams, izraisītu pretrunīgu atsevišķu sabiedrības daļu reakciju, bet kuri balstītos uz kādu principiālu ekonomisko loģiku. Tā vietā tiek paaugstinātas ekonomiku bremzējošās PVN likmes un citas no ekonomiskās loģikas viedokļa grūti izskaidrojamas lietas. Toties tiek runāts par forumiem un konferencēm.
Var iebilst, ka Vienotība nav viena un valdību veido koalīcija. Politika esot kompromisu māksla. Iebildumus nepieņemu. Dombrovskis vēlēšanās ieguva fantastiski lielu plusiņu skaitu. Bez pārspīlējuma var teikt, ka šīs vēlēšanas uzvarēja Dombrovskis. Saskaņā ar Satversmi valdību veido prezidenta izvirzītais kandidāts. Neviens nevarēja aizliegt Dombrovskim izvēlēties tik plašu koalīciju, kādu vien viņš gribētu, un par ministriem salikt tos cilvēkus, kuriem uzticas. Ja Štokenbergam kaut kas nepatika, mutes aizbāšanai varēja atgādināt par pensiju referendumu un 13. janvāra grautiņiem. Dombrovskis varēja likt galdā savu budžeta projektu vai vismaz projekta principus un strikti pateikt: ja kādam kas principiāli nepatīk, tur ir durvis. Aiz tām katrs var veidot savu valdību un cerēt, ka prezidents dos iespēju izpausties. Taču tā varētu rīkoties, ja Dombrovskim patiešām būtu kādi principi un skaidrs rīcības plāns. Man šos principus līdz šim nav izdevies ieraudzīt, tāpēc nav jēgas diskutēt par atsevišķām budžeta pozīcijām. Ja vien par principiem neuzskata kaut kā novilkt pēc iespējas ilgāk, cerot, ka pasaules ekonomika atveseļosies un mūs uz astes pavilks līdzi. Brīnišķīga valdības stratēģija – sēdēšana citiem uz astes.