Augusts Brigmanis, ZZS frakcijas vadītājs, esot pārsteigts, ka tiek dibināta komiteja prezidenta amata kandidātu vērtēšanai. Komiteju dibināt iecerējusi Vienotības līdere Solvita Āboltiņa. Šajā gadījumā tieši Brigmaņa reakcija ir visai pārsteidzoša. A
r viņa politisko pieredzi brīnīties par Āboltiņas rīcību ir patiesi pārsteidzoši. Vai tad Āboltiņa vēl būtu Āboltiņa un Vienotība – Vienotība, ja šāda komiteja netiktu nodibināta? Vienotības gājieni ir vienkārši, iepriekš paredzami, taču vienlaikus arī efektīvi. Tuvojoties prezidenta vēlēšanām, gan jau vēl parādīsies inteliģences vēstules un neatkarīgo ekspertu atbalsts šīs komitejas izvirzītajam kandidātam.
Diemžēl šis ir kārtējais gadījums, kad Vienotība cenšas monopolizēt patiesību. Bet kāpēc to nedarīt, ja līdz šim viņiem tas tik veiksmīgi ir gājis cauri? Acīmredzot cilvēkiem patīk vienkāršas patiesības, kur ir skaidri nodalīts – kas ir balts un kas ir melns. Galvenais, ka tas tiek konkrēti un nepārprotami norādīts. Gluži kā lētos seriālos. Un nevajag šeit pieminēt padomju laiku domāšanu. Cik ir gadījies saskarties ar Rietumos augušajiem, viņiem plakana, šablonveida domāšana nav mazāk raksturīga. Bieži vien pat vēl izteiktāka.
Kultūras socioloģe (cik gudri skan!) Dagmāra Beitnere aicina nekritizēt Saeimas priekšsēdētājas iniciatīvu un vērtēt pašu ideju, nevis to, kas to piedāvā. Viņa gan apbrīnojami veikli pārbīda akcentus, uzsverot, ka "mūsu sabiedrībā bieži necienīgi izturas pret sieviešu soļiem politikā. Ja šo komiteju dibināt rosinātu politiķis vīrietis, tad attieksme būtu cita". Ne jau Āboltiņas dzimumā slēpjas aizdomu sakne, kas liek pret šo ideju izturēties piesardzīgi. Attieksme diez vai mainītos, ja ar šo ierosmi nāktu klajā, piemēram, Dzintars Zaķis vai kāds cits no Vienotības vīriem. Problēma ir Vienotības nerimstošajā vēlmē būt par patiesības sludinātāju pēdējā instancē.
Taču paklausīsim godājamās zinātnieces aicinājumam un vērtēsim pašu komitejas izveidošanas ideju. Kāds ir tās mērķis? Viņa pati arī atbild – lai prezidentu neizraudzītos zooloģiskajā dārzā. Politisko signālu valodā tas nozīmē, lai prezidentu neizraudzītos ZZS, kuras viens no līderiem, Ingmārs Līdaka, ir cieši saistīts ar šo iecienīto iedzīvotāju atpūtas vietu. Atbilstoši patiesības monopolizētāju priekšstatiem par lietu kārtību prezidentu drīkst izvirzīt un izvērtēt vienīgi viņi. Kādu šie kandidātu vērtēšanas komitejas cilvēki redz prezidenta kandidātu?
Latvijā prezidentu vēlē Saeimas deputāti, un tas būtiski ietekmē potenciālā kandidāta vēlamās īpašības. Līdzīga procedūra tika izmantota ES prezidenta vēlēšanās, uz kurām pretendēja arī mūsu Vaira Vīķe-Freiberga. Ilgstošas sakaņošanas un nebeidzamu kompromisu rezultātā tika atrasts vispiemērotākais kandidāts – Hermanis van Rompejs. Kāda bija viņa galvenā priekšrocība iepretim citiem kandidātiem? Tā, ka viņš savā valstī varot iet iepirkties lielveikalā neviena nepazīts. Citiem vārdiem, garā un nogurdinošā procedūrā no visiem pretendentiem tika izsijāts visneievērojamākais un pelēkākais. Latvijā diemžēl ir līdzīgi. Galvenais trumpis VVF ievēlēšanā bija viņas puķainā vasaras blūzīte, kura deputātos radīja ilūziju par naivu, neko nesaprotošu sievieti, kuru varēs bīdīt pēc savas patikas. Ja VVF tālajā 1999. gada vasarā būtu ieradusies Saeimā dārgā, zīmolotā tērpā, eleganti uzcirtusies, kā viņa to darīja vēlāk, tad, visticamāk, viņa nebūtu ievēlēta.
Prezidenta kandidātu vētīšanas komitejas izveide ir arī visai nepatīkams signāls esošajam prezidentam Valdim Zatleram. Ja Āboltiņa būtu noskaņota atbalstīt Zatleru uz otru termiņu, tad šādas komitejas izveide būtu pilnīgi lieka. Komitejas izveide liecina, ka tiks meklēts jauns prezidents. Ārēji var šķist, ka Zatlera un Vienotības attiecības ir ļoti saskanīgas. Tā arī ir, taču Vienotībai ir bažas, ka otrā termiņa laikā Zatlers var atcerēties, kā viņu pirmās ievēlēšanas laikā centās pazemot laikraksts Diena, kuru tolaik vadīja viena no Vienotības līderēm – Sarmīte Ēlerte. Ja Zatleru ievēlētu uz otru termiņu, tad viņš varētu atrast iespējas atspēlēties saviem pāridarītājiem. Tāpēc, lai būtu drošāk, jāmeklē cits prezidents. Lai atrastu prezidentu, kurš neradītu Vienotībai bažas par kādu patstāvīgu, nesaskaņotu darbību, Āboltiņa aicina izveidot Patiesības komiteju, kuras uzdevums būs atrast pietiekami pielaidīgu prezidentu. Jautājums vienīgi – vai arī sabiedrībai vajadzīgs šāds vienam politiskam spēkam paklausīgs prezidents?