Finanšu ministrs Andris Vilks šonedēļ gatavojas iesniegt izskatīšanai koalīcijas padomē jau iepriekš noraidītos budžeta konsolidācijas priekšlikumus. Starptautiskie aizdevēji strikti pieprasa konsolidēt vēl 50 miljonus latu.
Finanšu ministrijas ierēdņi šo naudu vēlas atrast tieši tajās nozarēs, kuras atrodas ZZS pārraudzībā. Likumsakarīgi, ka ZZS par šādu konsolidācijas variantu sajūsmu neizrāda. Vienotība un šā veidojuma informatīvie apkalpotāji pārmet koalīcijas partneriem, ka bezierunu nepaklausība ir "pretīga bezatbildība par valsti un tās nākotni" (K. Streips). Premjers Dombrovskis piemetina, ka "ZZS sāk uzvesties kā kādreiz Tautas partija". Te gan jāsaka, ka Vienotība pati uzvedas kā agrāk un tās piedziedātāju koris dzied tieši to pašu dziesmu, ko agrāk. Jaunais statuss neko nav mainījis retorikā. Atkal visi citi ir vainīgi un bezatbildīgi, iepretim bezgrēcīgajiem un atbildīgajiem vienotībniekiem.
Finanšu ministrs Andris Vilks stāsta, ka vilcināties nevar un SVF misija uz Latviju nebraukšot, kamēr nebūs atrasti šie 50 miljoni latu. Tagad uz mirkli iedomāsimies, ka Vienotība ir atbildīga nevis vārdos, bet darbos. Iedomāsimies, ka tai patiesi rūp Latvijas liktenis, nevis krēsli un vieta pie siles. Tādā gadījumā, redzot, ka ZZS ir pārāk neizlēmīgi un nav gatavi cirst nost tik, cik prasa starptautiskie labdari, Vienotībai būtu jārāda priekšzīme un kā atbildīgiem līderiem pirmajiem jāmetas pašā cīņas karstākajā punktā. Vilkam, Dombrovskim un pārējiem Vienotības ministriem būtu jānāk pie tautas un jāsaka – Latvijas nākotnes vārdā līdz konsolidācijas pabeigšanai esam gatavi solidarizēties ar skolotājiem, policistiem, medmāsām un brīvprātīgi samazināt savu algu līdz 300 latiem mēnesī. To pašu vajadzētu teikt konsekventākajai aicinātājai savilkt jostas – Finanšu ministrijas parlamentārajai sekretārei Ilzei Viņķelei un pārējiem Saeimas deputātiem. Tad sabiedrība varbūt noticētu, ka šie cilvēki nesavtīgi rūpējas par valsti, nevis cenšas raust ogles ar citu rokām. Un vēl skaļi pārmest, ka citi nevēlas to darīt. Te nav runa par fiskālo efektu. Tas būtu mikroskopisks, taču tas būtu grandiozs solidaritātes žests.
Valsts pārvaldē algas samazināt nedrīkst, jo tā var zaudēt vērtīgos kadrus, kuri pāriešot darbā privātajās struktūrās, skan balsis no ogļu rausēju ar svešām rokām nometnes. Lai tik iet. Privātajās struktūrās šobrīd ir ļoti daudz brīvu vietu. Viņus tā vien gaida. Lai valsts pārvaldes dižgari ar savu lielo kompetenci vairo valsts ekonomisko kapacitāti, jo tieši privātais kapitāls rada naudu, ko tērēt budžeta iestādēs. Arī par palikušajiem nav īpaši jāuztraucas, jo, tā kā valsts jau atrodas starptautisko aizdevēju pārvaldījumā, godkārīgus, paklausīgus izpildītājus bez radošās dzirksts, kas par nelielu naudiņu būs gatavi pildīt aizdevēju pavēles, vienmēr varēs atrast. Kaut kāds murgs, var iesaukties lasītājs. Varbūt. Bet ar ko šis murgs sliktāks par Vilka piedāvāto nebeidzamo griešanu? Vienīgi ar to, ka ienākumi tiek griezti griešanas slavinātājiem, nevis mazāk sevi aizstāvēt spējīgajiem. Citādi tas pats, ko kā nopietnu piedāvājumu izsaka Vienotība.
Tā kā uz šādu notikumu scenāriju ir velti cerēt, visticamāk, turpināsies ierastās politiskās spēlītes ar izturības pārbaudi. Prātīgs politiķis domā vismaz vienu gājienu uz priekšu. Pieņemsim, ka mīļā miera labad ZZS ieklausās Vienotības trubadūru balsīs un ļaujas 50 miljonu latu griezienam tajos sektoros, kuros pirms vēlēšanām solīja negriezt. Pieņemsim, ka Brigmanim, Jurševskai un Bārzdiņam izdodas pārliecināt savus vēlētājus par griešanas nepieciešamību valsts nākotnes interesēs. Pieņemsim, ka tas ir izdarīts. Un tālāk? Ko tālāk, Dombrovska, Vilka un Streipa kungi? Sākam meklēt nākamos miljonus 2012. gada budžeta konsolidācijai? Pat pēc visoptimistiskākajām Finanšu ministrijas ekonomiskās izaugsmes prognozēm, nākamā gada budžets jākonsolidē vismaz par 100 miljoniem latu. Kur tad vēl tos atrast? Atkal labklājības, veselības un izglītības nozarēs? Kā vārdā? Kādas nākotnes vārdā? Atbildiet, atbildīgie un drosmīgie! Kamēr atbildes uz šiem jautājumiem netiek sniegtas, tikmēr runas par ZZS destruktīvismu un vēl jo vairāk gļēvumu ir nekorektas un koalīcijas partnera necienīgas. Ar tādām runām varētu uzstāties opozīcijas pārstāvji, kas ne par ko neatbild un var tukši muldēt. Ja tā runā koalīcijas partneri, tad viņi sevi diskvalificē kā nopietnu politisko spēku un ierindojas populistu nometnē, kas bezatbildīgi mētājas ar vārdiem.
Vai Vienotības politiķi un to atbalstītāji ir padomājuši, cik ilgi tauta vēl būs ar mieru klausīties šo konsolidācijas mūziku? Pēdējie partiju reitingi rāda, ka Vienotības vēlētājam šīs dziesmas vārdi vēl joprojām ir sirdij tīkami. Dzirdot vārdu konsolidācija, viņam zosāda neuzmetas. Taču cik ilgi? Pat vismīļākā mūzika, diendienā skandēta, apnīk līdz riebumam. Bet ko teikt pārējo partiju vēlētājam, kas par konsolidāciju nebalsoja?
Rodas pašsaprotams jautājums – ko darīt? Vispirms katram politiķim rīts būtu jāsāk ar pasaules televīziju ziņu apskatu. Ar reportāžu no Kairas. Lai neaizmirstu, ka no tautas mīlestības līdz naidam ir tikai viens mazs solis. Ja politiķi šo patiesību biežāk atcerētos, tad tas būtu milzu solis problēmu atrisināšanas virzienā. Tad lielākie griešanas aicinātāji sāktu ar sevi, nevis skaitītu latus, ko var noņemt ģimenēm ar bērniem un pensionāriem.