Dažu politiķu nevēlēšanās atvienot mākslīgās elpināšanas sistēmu vārgi nīkuļojošajam veidojumam Par labu Latviju (PLL) dažbrīd atgādina Krievijas komunistu izmisīgo pretošanos sava elka Ļeņina aizvākšanai no mauzoleja Maskavas Sarkanajā laukumā. Abos gadījumos šai it kā ietiepīgajai stūrgalvībai ir zināma politiskā loģika.
Krievijas komunistiem Ļeņina mauzolejs ir spēcīgs politiskais simbols, kura nozīmi nenovērtē vienīgi politiskie analfabēti, savukārt PLL dažiem politiķiem ļauj uzturēt kaut kādas sociālās pārstāvniecības ilūziju.
No šā brīža skatu punkta PLL drīzāk izskatās pēc politiska miroņa nekā atžirgt spējīga vājinieka. Var jau dalīt PLL tautas (uzņēmēju) kustībā un politiskajā apvienībā un mēģināt stāstīt, ka tās ir divas dažādas lietas ar atšķirīgiem mērķiem un atšķirīgu jēgu, taču neatkarīgi no retorikas ir jāatzīst, ka šis projekts ir cietis ļoti sāpīgu sakāvi. Pirmām kārtām – morālo, par ko liecina apvienības līdzšinējā formālā līdera Gunta Ulmaņa lielā vēlme distancēties no visa, kas saistās ar PLL vārdu. Ir viens nešaubīgs kritērijs, kas liecina par kādas organizācijas dzīvotspēju. Proti, ar kādām izjūtām cilvēks apliecina piederību pie šīs organizācijas. PLL nozīmīti diez vai daudzi šobrīd ar neslēptu lepnumu nes piespraustu pie žaketes atloka. Ja tā, tad visas pārējas runas ir liekas. Godmaņa vārdiem runājot – punkts.
Kas tomēr PLL līderiem liek cīnīties līdz galam? Protams, tas dod kaut kādu morālu pašapliecināšanās gandarījumu, taču vai politiskas dividendes? Atbilde nav tik skaidri noliedzoša, kā varētu likties. Savulaik 1993. gada 5. Saeimas vēlēšanās jau pieminētais Godmanis saglabāja uzticību Tautas frontes sarakstam, kaut visi politiski apsviedīgākie jau laikus bija pārbēguši uz jaunizveidoto Latvijas ceļu. Toreiz Tautas frontes saraksts nepārvarēja 4% barjeru un Godmanis uz kādu laiku izkrita no aktīvo politiķu aptveres, kamēr Latvijas ceļš ieguva vislielāko vietu skaitu Saeimā Latvijas politiskās dzīves vēsturē. Šis precedents tāpat kā Tautas kustības Latvijai (Zīgerista partijas) un Saimnieka liktenis varētu liecināt, ka no politiskā nīkuļa jānorobežojas pēc iespējas ātrāk un jāmeklē jauns zirgs (partija, apvienība, kustība utt.), uz kura kamiešiem iejāt Saeimā. No otras puses, PLL politiķi jau ir iejājuši Saeimā, un vēl nav teikts, ka līdz šā sasaukuma beigām neatgriezīsies pie varas. Šāda iespējamība gan nav pārāk ticama, bet to izslēgt nevar. Ja tā dēvētais konsolidācijas nogurums sabiedrībai sāks likties pārāk nomācošs, var parādīties pieprasījums pēc dinamiskākām pārmaiņām, un tad PLL Saeimas astoņnieks var mēģināt atgūt otru elpu. Tādā gadījumā varētu vērot parādību, ko nosaukšu par Latvijas basketbola izlases tusētāju paradoksu.
Atcerēsimies, ka 2009. gada Eiropas čempionāta basketbolā pirmās turnīra kārtas izšķirošajā spēlē Latvijas izlase uzvarēja Vāciju tikai ar 8 punktu starpību, taču, lai tiktu otrajā kārtā, bija nepieciešama uzvara ar 9 punktiem. Pēc šīs neveiksmes Latvijas sporta sabiedrība izlasi un tās vadošos spēlētājus pēla visos iespējamos veidos, nežēlojot melno krāsu. Izlase tika nolīdzināta līdz ar zemi, sportisti nosaukti par dzērājiem un vairāki spēlētāji diskvalificēti spēlēšanai izlasē. Visi šie pārmetumi un diskvalifikācijas bija pilnīgi pamatotas, taču... Ja izšķirošās spēles pēdējās sekundēs mūsējiem būtu izdevies veiksmīgs metiens, visas dzeršanas, nakts ballītes klubos, izdemolētais viesnīcas numuriņš Turcijā tajā pašā mirklī būtu aizmirsts un nekad vairs netiktu pat pieminēts. Tikai viens grozs izšķīra – vai mūsu sportistus nodēvēs par tusētājiem un dzērājiem ar apšaubāmu intelektu (kā bija rakstīts izlases menedžera ziņojumā Basketbola savienības valdei) vai par varoņiem, kurus ar dziesmām un ziediem sagaidītu lidostā.
Citiem vārdiem, no sasniegtā rezultāta pilnībā atkarīgs gan visu iepriekšējo darbību vērtējums, gan nākotnes nodomi. Līdz ar to partiju apvienības, kas iepriekšējās Saeimas vēlēšanās guvušas vērā ņemamus panākumus, cenšas savas domstarpības nogludināt, savukārt zaudētāji skatās viens uz otru, meklējot vainīgos. Tieši šis faktors nosaka Vienotības un Saskaņas centra vēlmi izmantot labvēlīgo brīdi, lai konsolidētos (tradicionālajā izpratnē), iepretim PLL, kas meklē jaunus ceļus, kā atgriezties pie varas galda. Šobrīd PLL nav ne mazāko izredžu tikt pie varas pīrāga un politiskie piesūcekņi (kas ir absolūts vairākums pilnīgi visās partijās, kas bijušas pie varas, atrodas pie varas vai ar lielu ticamību pie tās var nonākt) no partijas mūk kā žurkas no grimstoša kuģa. Tiklīdz PLL parādīsies (ja parādīsies) izredzes atkal pietuvoties bēdīgi slavenajai silei, tā šie politiskie parazīti būs atkal klāt kā saukti un uzlādēs Šleseru jauniem gigaprojektiem.