Ja valdība, meklējot budžeta konsolidācijas papildu iespējas, samazinās pensijas, 10. Saeimai ir jāatkāpjas un jāvēlē jauns parlaments, norādījis Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Par šiem vārdiem viņš saņem pārmetumus no koalīcijas partneriem un to atbalstītājiem. Par ko? Par to, ka nemīda ar kājām paša dotos solījumus.
Nav runa par pensijām – vai tās jāsamazina vai jāatstāj neskartas. Ir runa par principiem. Ja reiz solīji, tad solījumus pildi vai atkāpies. Ja pirms vēlēšanām solīja pensijas nemazināt un tagad to grib darīt, tad jāatkāpjas un jārīko jaunas vēlēšanas. Lai tad tajās tie politiskie spēki, kas aicina budžeta konsolidāciju veikt uz sociālās sfēras smazināšanas rēķina, skaidri un gaiši saka, ko griezīs, par cik griezīs, kādus nodokļus un cik daudz cels. Un tad ar vēlētāju doto mandātu lai šīs lietas īsteno. Citādi sanāk – pirms vēlēšanām var solīt ko grib, bet pēc tam darīt ko grib. Tā tas vairs neies cauri. Tā jāsaprot Brigmaņa teiktais.
Bēdīgi slavenā frāze – kā var nesolīt – tiek pierakstīta Eināram Repšem. Viņš un viņa pārstāvētā partija Jaunais laiks vienmēr ir centusies no šīs frāzes norobežoties, sakot, ka Repše to ir teicis pavisam citā kontekstā un žurnālisti viņa teikto ir nepareizi interpretējuši. Taču nav svarīgi, kā ir interpretēti šie vārdi, svarīgi ir – kā tie atspoguļojas darbos.
Nevaru balstīties uz kādiem socioloģisko aptauju datiem, bet, ja iedzīvotājiem būtu jānosaka visliekulīgākā un paštaisnākā partija, tad šo titulu ar ļoti lielu varbūtību iegūtu Vienotība. Tieši šai partijai vārdi un darbi atšķiras visvairāk. Pasaulē ir ļoti dažādi cilvēki ar dažādu izpratni par godu un morāli. Ir cilvēki, kas dotos solījumus aizmirst tajā pašā brīdī, kad tos ir izteikuši. Tāpat kā doto godavārdu. Tie viņiem ir tukši vārdi bez jebkādas jēgas un satura. Savukārt citi par savu godu ir gatavi cīnīties un atdot visu. Pat dzīvību. Tās ir divas galējības, starp kurām atrodas vairums cilvēku. Cilvēkiem, kas šobrīd nosaka toni Vienotībā, tuvāki ir principi – kā var nesolīt, jo vēlāk šos solījumus, aizbildinoties ar objektīviem apstākļiem, var nepildīt. Visi pasaules meļi, uzmetēji, krāpnieki vienmēr ir attaisnojušies ar objektīviem apstākļiem. Uz katru neizpildīto solījumu viņiem ir tūkstošiem attaisnojošu iemeslu. Tā kā viņi solījumus nekādā vērtē netur, citu turēšanās pie dotā vārda viņiem liekas neracionāla un bezjēdzīga. Ja Vienotības trubadūri sauktu lietas īstajos vārdos, tad viņiem būtu jāsaka – Brigmani, beidz ākstīties. Kuru interesē, ko tu tur solīji pirms vēlēšanām? Vai tad kāds tos solījumus ņem nopietni? Mēs taču saprotam, ka tā visa ir tikai politiskā spēle un teātris. Tagad jādomā, kā sakasīt 50 un cik vēl tur tos ļimonus, un no pensijām to izdarīt visvieglāk.
Bet no Vienotības cilvēkiem mēs tādus vārdus nekad nedzirdēsim, jo meļi un krāpnieki nekad neatzīstas savos melos. Pat pieķerti pie rokas, viņi lokās, taisnojas un turpina liet tukšu. Nepatīkamākais visā šajā stāstā ir tas, ka godprātības un tiesiskuma verbālie aizstāvji visskaļāk aicina aizmirst solījumus un dotos vārdus. Taču tas vēl nav viss. Brigmanis ne vien tiek mudināts aizmirst dotos solījumus, bet pat kaunināts, ka šos solījumus vispār atceras. Vienotības atbalstītāju korī jau pati doma, ka kāds var būt principiāls, tiek uztverta ar nepatiku. Tas ir labi saprotams, jo faktiski Brigmaņa vārdi jāsaprot tā – ja Vienotība uzspļauj dotajiem solījumiem un arī turpmāk vadās pēc principa – kā var nesolīt, tad tā ir viņu izvēle un viņiem ir visas tiesības tā rīkoties. Viņu vēlētājs acīmredzot akceptē šādu uzvedību. Mēs – ZZS – nākam ar citiem uzstādījumiem. Ja esam kaut ko solījuši, tad no šiem solījumiem tik viegli neatkāpjamies, un neprasiet no mums, lai devalvējam savus principus un ejam pa Vienotības izvēlēto bezprincipialitātes ceļu. Vienotībai ir savs vēlētājs, un mums ir savs.
Reiz jau, pēc pašvaldību vēlēšanām, Vienotība vēlētājiem nodemonstrēja attieksmi pret iepriekš paustajiem solījumiem neaiztikt pensijas. Vēlētāji par šo solījumu nepildīšanu viņus nesodīja. Vienotība tika cauri sveikā. Arī tagad izskatās, ka Vienotības vēlētājs ir gatavs aizmirst pirms vēlēšanām dotos solījumus, jo viņš akceptē jau pieminētos spēles noteikumus. Vienotība var cerēt, ka tās vēlētājs akceptēs jebko. Ļoti iespējams. Taču nevajadzētu aizmirst, ka, piemēram, Tautas partijai uz pieres jau ir izveidojies nenomazgājams uzraksts – kampēju partija. Vienotība vēl nav līdz galam nodibinājusies, bet jau ļauj sev uz pieres lieliem burtiem tetovēt uzrakstu – liekuļu partija.