Sestdien savu eksistenci izbeidza Tautas partija un jaunu politisko spēku pieteica bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Dienu iepriekš svinīgo solījumu deva jaunais Valsts prezidents Andris Bērziņš un mazliet netradicionāli uzsāka savu pirmo darba dienu. Sestdien un svētdien notika Nacionālās apvienības sastāvdaļu – TB/LNNK un Visu Latvijai! – kongresi un abas partijas nolēma apvienoties.
Visi šie notikumi bija gaidāmi, un neviens no tiem nebija pārsteigums, taču viss kopumā radīja iespaidu, ka valstī sākušās būtiskas politiskās pārmaiņas.
Jaunā prezidenta atteikšanās no inaugurācijas balles un sevišķi jau atteikšanās no Zatlera iecienītās braukšanas ar bākugunīm un sirēnām liecina par Bērziņa vēlmi distancēties no mazattīstītām valstīm raksturīgās tieksmes uz ārišķībām. No šā viedokļa Bērziņš demonstrē rietumniecisku attieksmi pret sevi un līdzcilvēkiem. Savas pirmās skolas apmeklējums un savas algas ziedošana izglītības iestādēm šo iespaidu tikai paspilgtina. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, manuprāt, tieši Bērziņa pirmie soļi visvairāk liecina par reformu sākšanos valsts pārvaldē, jo niansēs slēpjas būtība.
Tautas partijas pašlikvidēšanās bija gandrīz vai neizbēgama, jo, kā likvidācijas kongresā teica partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle, Latvijas publiskajā telpā oranžā krāsa bija kļuvusi sinonīms melnajai. Daži kongresa delegāti nobirdināja asaru par labēji konservatīvā piedāvājuma galu Latvijas politikā, taču es vairāk sliecos domāt, ka gals pienācis vienīgi šim piedāvājumam oranžo izpildījumā, jo premjerministrs Valdis Dombrovskis (Jaunais laiks) un finanšu ministrs Andris Vilks (Pilsoniskā savienība) piedāvā tieši to pašu labējo ekonomisko politiku. Ir mainījušās tikai dekorācijas un darbojošās personas, taču politika palikusi vecā – uz neoliberālisma principiem būvētā.
Tomēr visnozīmīgākais nedēļas nogales notikums neapšaubāmi bija Zatlera partijas pieteikums. Sabiedrība no jaunā spēka gaida daudz, taču pagaidām notikumu attīstība cerības nevieš. Sestdienas preses konferencē Zatlers izskatījās nepārliecinošs un tā arī nevarēja nosaukt nevienu nopietnu līdzgaitnieku. Runā, ka līdzdarboties partijā varētu bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, taču arī viņš vēl nav apstiprinājis piekrišanu. Pagaidām vienīgie, kas uzlikuši visu savu politisko kapitālu uz Zatlera kārts, ir pārbēdzēji no Vienotības Klāvs Olšteins un Guntars Galvanovskis. Šie jaunie cilvēki ir paļāvušies mirkļa izjūtām, kas tajā brīdī viņiem teica, ka pie Zatlera ir lielākas izredzes. Taču cilvēki ar lielāku dzīves pieredzi tik straujas kustības nedara. Viņi nogaida. Sabiedrības viedokļu līderi Zatlera pieteikumu vērtē ļoti piesardzīgi. Vienīgais konsekventais Zatlera atbalstītājs ir pazīstamais interneta komentētājs ar segvārdu – dzeris.
Līdz referendumam par Saeimas atlaišanu vēl palikušas divas nedēļas un tikpat ilgs laiks līdz jaunās Zatlera Reformu partijas dibināšanai. Partijas nosaukums jāvērtē kā katastrofāls. Minēt kādas konkrētas personas vārdu partijas nosaukumā mūsdienu politiskajā kultūrā ir vienkārši nepieklājīgi. Tas liecina par partijas veidotāju augstprātīgo attieksmi pret potenciālo vēlētāju. Zatlera vārda piekabināšanai partijas nosaukumam ir nepārprotama jēga. Vienīgā ēsma, kuru uzlikt uz potenciālās partijas āķa, ir Zatlera vārds. Taču Latvijā ir pieci vēlēšanu apgabali. Pats Zatlers var balotēties tikai vienā. Ko darīt, lai ikviens, pat politiski mazizglītotākais vēlētājs varētu nobalsot par mesiju un jauno vadoni? Zatlera vārds jāliek partijas nosaukumā. No preču bīdīšanas viedokļa it kā spīdošs mārketinga triks. Taču politika nav gluži tas pats, kas veļas pulvera pārdošana. Šādā veidā Zatlers signalizē, ka savu vēlētāju par sevišķi gudru neuzskata. Zatlers orientējas uz to mazprasīgo vēlētāju, kuru neinteresē partijas programma vai paustās idejas, bet kuru var paņemt ar vienu uzvārdu. Tādu necieņu pret savu vēlētāju līdz šim nebija atļāvies neviens nopietns Latvijas politikas balsu makšķernieks.
Publicētais Zatlera partijas manifests vērtējams kā vispārīgu frāžu apkopojums, pēc kura grūti spriest par partijas orientāciju, taču atsevišķas sadaļas liek domāt, ka top kārtējā labējā partija, kuras pamatprincipi – katrs pats par sevi. Politikas vērotājs Ivars Ījābs izteicies, ka manifestā skaidri redzams Zatlera padomnieka Robera Ķīļa rokraksts. Ja manifestam tiešām roku pielicis Ķīlis, tad tas jau ir nopietns signāls visiem tiem, kas vēl domā, vai atsaukties Zatlera iesaukumam. Ja jau Ķīlis uzrakstījis partijas manifestu, bet pats partijai netic un no tās veidošanas aizmucis, tad jaunais veidojums neko labu nesola un ar to labāk nesaistīties. To jau sapratuši vairāki pie potenciālajiem partijas veidotājiem nosauktie.
Diez vai gaidīto efektu gūs Zatlera paustais atbalsts sadarbībai ar Saskaņas centru un atklātie centieni apelēt pie krievvalodīgā elektorāta. Nekādi komunikāciju triki nevar noslēpt pašu galveno. Zatlers ir uzņēmies celt to, ko nevar nest. Un izskatās, ka nemaz negrib darīt to, ko ir uzņēmies darīt. To nevar nepamanīt, un tas ticību viņam nevairo.