Uzticēt valsti

Demokrātija no katra pilsoņa prasa milzu atbildību. Tāpēc vēlēšanu tiesības nav bērniem, jo tiek uzskatīts, ka viņi nevar pieņemt atbildīgus lēmumus. Šodien vēlēšanas jau ir pagājušas un ir jāpieņem, ka tauta ir izdarījusi atbildīgu izvēli. Kādu varu esam ievēlējuši, tā arī dzīvosim.

Jautājums, vai paši vēlētāji to ir gatavi pieņemt? Vai ir viegli saistīt savu izvēli balsošanas kabīnē ar paša turpmāko labklājību?

Diez vai daudzi uzticētu savu naudu bankai, kuru veidotu Ekonomikas fakultātes pirmā kursa studenti un vēl daži nejauši kopā sanākuši cilvēki bez atbilstošas izglītības un pieredzes. Taču jau daudz vairāk ir to, kuri gatavi uzticēt vadīt valsti tikpat kā nezināmiem cilvēkiem bez atbilstošas vadītāja pieredzes. Galvenais, lai viņi būtu labi cilvēki, skan neapgāžams arguments. Pieņemsim, ka viņi patiešām ir labdabīgi un godprātīgi cilvēki. Tam vajadzētu būt nepieciešamam, taču ne pietiekamam nosacījumam. Kādam vēl?

Latvijas sabiedrībā valda liela pārliecība, ka lietas valstī attīstās pašas no sevis. Ja lidosta Rīga ir vadošā Baltijā, tad tas ir noticis kaut kā automātiski pats no sevis. Ja aviokompānija airBaltic ir pēdējo astoņu gadu laikā desmitkāršojusi apkalpoto pasažieru skaitu, tad tas ir pats par sevi saprotams, bet šo panākumu kaldinātājs Bertolts Fliks neapstrīdami ir neģēlis. Ja Rīgas brīvostā kravu apgrozījums nemitīgi pieaug, tam nav nekāda sakara ar ostas vadību, un lielo algu saņemošais Leonīds Loginovs pēc iespējas ātrāk no darba atlaižams. Ja Ventspilī regulāri darbu uzsāk jauni ražošanas objekti, tad tas notiek nevis tāpēc, ka kāds rūpējas par investīcijām labvēlīgu vidi šajā pilsētā, bet gan citādi nemaz nevar būt, jo tur jau esot «truba».

Cilvēki grib labāk dzīvot un šo labklājību izjust savos maciņos. Taču viņiem rodas grūtības sasaistīt aviācijas, tanzītbiznesa, rūpniecības attīstības panākumus ar savu reālo labklājību. Neatceros, kad Latvijas politikā kāds ministrs būtu kritis nežēlastībā par nekā nedarīšanu. Savukārt, jo kāds aktīvāks, jo lielākas iespējas kļūt par peramo zēnu. Tiesa, bija ekonomikas ministrs, par kuru uzņēmēji burtiski ņirgājās kā par nekompetences etalonu, – Krišjānis Kariņš, taču šobrīd viņš atrodas siltā deputāta vietā Briselē. Arī cits ekonomikas ministrs no tās pašas partijas – Artis Kampars – savu politisko karjeru beidz ne jau tāpēc, ka nevar lepoties ar pozitīvu personisko pienesumu Latvijas tautsaimniecībai, un pat ne dēļ neapdomīgajiem izteikumiem airBaltic sakarā. Savu reputāciju Kampars sabojāja ar šaubīgi aizpildītu amatpersonas deklarāciju. Būtu Kampars palūdzis, lai deklarāciju aizpilda kāds labāk sagatavots darbinieks, būtu godājams Vienotības saraksta līderis.

Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers Saeimas atlaišanas rosināšanu pamatoja ne jau ar lēmumiem, kas apdraud tautas labklājību. Kad Parex bankā grūda miljardu un valsts tautsaimniecība ripoja no kalna lejup, Saeima bija laba un to atlaist nedrīkstēja. Toties to varēja atlaist tāpēc, ka par tiesnesi neievēlēja tagadējo Vienotības deputātu Andreju Judinu un vienas sīkpartijas deputātu Šleseru neizdeva kratīšanai. Šie iegansti ir tik nepārliecinoši, ka apbrīnoju Zatlera nekaunību uzdrošināties tos vēl joprojām pieminēt bez nodevīga sārtuma parādīšanās vaigos.

Pasaulē valda ļoti asa konkurence. Valstis cīnās savā starpā par labāku vietu zem saules. Valdības lobē savējo intereses savās zemēs un ārvalstīs. Tiek garantēti aizņēmumi lielajām autobūves, enerģētikas, aviācijas nozares kompānijām vai citiem stratēģiskas nozīmes objektiem. Politiķi starptautiskā līmenī bloķējas ar vieniem, lai piespiestu citus izdarīt tā, lai tas nāktu par labu pašu valstij. Latvijā vienīgais praktiskas dabas jautājums, par kuru tiek runāts starptautiskā kontekstā, ir ES platībmaksājumu izlīdzināšana. Toties ir tiesneša Judina neievēlēšana un Šlesera neizdošana. Lūk, tādi ir mūsu galvenie jautājumi.

Ir ievēlēta jauna Saeima, un būs jauna valdība. Jaunajā valdībā jābūt cilvēkiem ar redzējumu par Latvijas vietu pasaules politekonomiskajā kartē. Valsts prezidents Andris Bērziņš jau iepriekš ir teicis, ka ļoti rūpīgi vērtēs ne tikai Ministru prezidenta kvalifikāciju, bet arī katra ministra atbilstību augstajam amatam tautas labklājības vairošanā. Jācer, ka prezidents Bērziņš būs stingrs savā uzstādījumā un neuzticēs valsti tiem, kam patīk gudri filozofēt pie vīna glāzes un eksperimentēt ar dzīviem cilvēkiem, bet raudzīsies pēc tiem, kas sevi pierādījuši praktiskā darbā.

Svarīgākais