Ko varam gaidīt no jaunās Dombrovska valdības? Tikai to, kas izriet no šīs valdības ne jau deklarācijas, bet gan ideoloģijas. Tātad, lai zinātu, ko gaidīt no jaunās valdības, jānoskaidro, kāda ir šīs valdības ideoloģija. Pastāv uzskats, ka Latvijas politiskajiem spēkiem nemaz neesot savas ideoloģijas. Esot vien partiju sponsoru sīkas, savtīgas vēlmes. Tā gluži nav.
Protams, brīdī, kad notiek cīkstēšanās par amatiem un krēsliem, tad ideoloģija paliek novārtā un priekšplānā izvirzās personiskās ambīcijas un aizkulišu darboņu intereses. Tomēr bez noteiktas ideoloģijas partijas ļoti drīz zaudē savu identitāti un nonāk politiskajā smilšu kalniņā. Dombrovska trešo valdību paši tās veidotāji nodēvējuši par tiesiskuma un reformu valdību. Taču tiesiskums un reformas nav ideoloģija. Tie ir instrumenti. Ideoloģiju veido sapņu stāsts. Kāds ir Dombrovska valdības sapņu stāsts, cik tas ir reāli sasniedzams un attīstību veicinošs?
Dombrovska vai Vienotības sapņu stāsts īsumā ir šāds. Mēs kādreiz esam dzīvojuši tādā pašā labklājības līmenī kā Somija, Zviedrija vai Dānija. Padomju okupācija mūs ir atsviedusi attīstībā par 50 gadiem atpakaļ, un tāpēc esam tur, kur esam. Vienīgā iespēja atkal nostāties blakus zviedriem un dāņiem ir censties visā līdzināties viņiem. Jo mēs būsim līdzīgāki viņiem, jo drīzāk dzīvosim kā viņi. Jāatzīst, ka, no sabiedrisko attiecību viedokļa, visai pārliecinošs un pievilcīgs stāsts. Diemžēl šis stāsts latviešiem neder. Paskaidrošu kāpēc.
Latviešiem ir grūtības objektīvi novērtēt realitāti. Pareizāk sakot, nevis novērtēt, bet pieņemt. Mēs it kā saprotam, ka dzīvojam vienā no Eiropas trūcīgākajām, tas ir, atpalikušākajām valstīm, taču to nevēlamies pieņemt. Objektīvi statistikas dati liecina, ka Latvijas dzīves līmenis pirmkara gados bija vairāk nekā divas reizes zemāks nekā Zviedrijā un Dānijā un aptuveni pusotras reizes zemāks nekā Somijā. Šo vēsturisko patiesību latviešiem ir pieņemt grūtāk nekā rubikiešiem okupācijas faktu. Par laimi, šā fakta atzīšana ir vēlams, bet ne obligāts priekšnoteikums, lai izdarītu pareizus secinājumus par šodienas optimālo ideoloģisko virzienu. Svarīgi ir atzīt šodien nenoliedzamo – Latvijas labklājības līmenis joprojām ir divas reizes zemāks nekā attīstītajās Eiropas valstīs. Šī atpalicība jāsamazina un attīstītākās valstis jāpanāk. Kā? Atbilstoši Dombrovska valdības ideoloģiskajam uzstādījumam – rātni sekojot Eiropas valdošajam meinstrīmam. Centīsimies darīt kā viņi (ziemeļeiropieši) un dzīvosim kā viņi. Kur slēpjas šīs ideoloģijas bīstamība?
Viņi ir tālu priekšā. Mēģinot visā līdzināties tiem, kuri aizsteigušies priekšā, mēs esam kā skrējēji, kuri skrien vienā tempā ar vadošo skrējēju grupu, tikai atpaliekot no viņiem par veselu apli. Problēma ir tāda, ka vadošā grupa pat nemēģina kāpināt tempu. Viņus pilnībā apmierina status quo, un visa vērība tiek pievērsta, lai nekas būtiski nemainītos. Esošās kārtības saglabāšana (protams, neizslēdzot tehnoloģisko attīstību) – lūk, pasaules attīstītāko valstu galvenā ideoloģiskā paradigma. Šajās valstīs sabiedrības galvenā prasība valdībām ir neizdarīt nekādas asas kustības, kas varētu satricināt gadu desmitiem veidoto labklājību. Tieši pildot šo prasību, valdības glābj privātās bankas, jo sabiedrība baidās no banku bankrotu viļņa izraisītas nenoteiktības.
Neko nemainīt un ļauties plūdumam var bagātas valstis. Nabadzīgākām valstīm šis ceļš ved uz nekurieni. Valstis, kuras savulaik ir izdarījušas vēsturiskus ekonomiskos izrāvienus, piemēram, Somija, Īrija, Japāna, Koreja, Singapūra, Ķīna, rīkojušās citādi. Tur valdījusi cita ideoloģija. Proti, nesamierināšanās ar esošo atpalicību, drosmīgi sava ceļa un ekstraordināru risinājumu meklējumi.
Ir saprotama cilvēku vēlme pēc stabilitātes. Bailes no negaidītiem pavērsieniem ar nenoteiktu rezultātu. Dombrovska ideoloģija ir stabilitātes ideoloģija. Zviedrijā vai Dānijā šāda ideoloģija nozīmē augstu labklājības līmeņa saglabāšanu. Latvijā šī ideoloģija nozīmē atpalicības konservāciju. Patiesības labad, arī Vienotībā pastāv ekonomistu grupa (Ošlejs, Kokins, Zaķis), kura šo ideoloģiju apšauba. Taču viņi, kā mēdz teikt, nediriģē orķestri. Toni nosaka citi. Valdību veido Dombrovskis. Viņa ideoloģiskais uzstādījums ir: darīsim kā viņi, tur aiz dīķa. Tas ir, bez asām kustībām. Cenšoties neko nemainīt. Un paliksim atpalicējos.