Kad hokeja spēlē jāpanāk lūzums, tad laukumā dodas policisti, kuru vienīgais uzdevums ir izraisīt kautiņu un izsist spēli no normālā ritma. Šajā situācijā prātīgākais risinājums ir kautiņā neiesaistīties un uz rupjību neatbildēt ar rupjību. Lai kaušļi saņem noraidījumu, bet savaldīgie skaitliskā pārsvara priekšrocības.
Saeimas vēlēšanās vislielāko balsu skaitu ieguva Saskaņas centrs (SC). Otrs lielāko deputātu skaitu ieguvušais spēks – Zatlera Reformu partija – pieņēma lēmumu veidot koalīciju ar SC. Izskatījās, ka beidzot SC izdevies aiz astes noķert brīnumputnu, kas viņus aizvestu līdz valdības galdam. Taču izrādījās – politiskā elite vēl nav gatava pieņemt SC savā vidū. SC kārtējo reizi parādīja durvis. Pastāviet vēl aizdurvē. Ballīte notiks bez jums. Un šajā situācijā laukumā izslido politiskie huligāni Lindermans un Osipovs. Dziļi elpojot caur uzbudinājumā trīcošajām nāsīm, viņiem pretī, cimdus nometuši, dodas dzintarieši. Tesiņš var sākties. Bet var arī nesākties. Jo ne jau Lindermans un Osipovs ir laukumā galvenie. Pat vēl vairāk. Viņi ir no malas pieklīduši lūzeri, kuriem nemaz nav jāatrodas spēles stadionā. Kur nu vēl laukumā. Šajā situācijā SC jānorobežojas no šiem provokatoriem. Tiesa, tas nav viegli. SC pamatelektorāts ir cilvēki, kuri sadzīvē lieto krievu valodu. SC kārtējā atstāšana aiz borta šos cilvēkus ir aizvainojusi, un viņi ir gatavi parakstīties zem Lindermana petīcijas par krievu valodu kā otru valsts valodu. Taču SC ir tikai viens veids, kā tikt valdībā. Nepakļauties lingvistiskām provokācijām un turpināt sevi pozicionēt kā etniskām problēmām pāri stāvošu spēku.
Pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām, koalīcijas veidošanas jezgas pašā karstumā, satiku kādu paziņu. Kādreizējo Jaunā laika aktīvisti. Viņa ar neslēptu lepnumu paziņoja, ka pirmo reizi mūžā balsojusi par Saskaņas centru. «Tagad jūtos pavisam mierīga un uz visu šo pēcvēlēšanu cirku raugos ar gandarījumu par savu izvēli. Vismaz nejūtos apmānīta, kā redzu jūtamies daudzus citus,» viņa skaidroja savu izvēli.
Saskaņas centrs esot sasniedzis savas politiskās varēšanas loģiskos griestus, sekošot sairums pa frakcijām un SC kā vienota politiskā spēka gals, pārliecinoši stāsta Vienotības un Nacionālās apvienības ideologi. Arī es domāju līdzīgi, līdz satiku citu paziņu. Pilnīgi nepolitisku cilvēku, kurš, iespējams, ne reizi mūžā nav nopircis kioskā avīzi. Joka pēc pajautāju par viņa izvēli vēlēšanās. «Ai, zini,» viņš atmeta ar roku, «nobalsoju par Ušakovu. Man viņi visi [latviešu politiķi] piegriezušies.»
11. Saeimas pirmajā sēdē, Saeimas priekšsēdētāja amatam izgāžot savējo Valdi Zatleru, jauno politisko kultūru demonstrēja tiesiskuma koalīcija. Savukārt SC deputāti pie žaketes atloka bija piesprauduši sarkanbaltsarkanās lentītes. «Krievi var piespraust lentītes, bet mūsējie tik ēdas savā starpā. Ja vēl Ušakovs 11. novembrī aizies uz Daugavas krastmalu un svecītes iedegs pie pils mūra, tad nākamajās vēlēšanās Saskaņa sasitīs visus lupatās,» notiekošo komentēja kāds politikas vērotājs.
Šajās ārkārtas vēlēšanās lielu protesta elektorāta daļu paņēma Zatlers. Cilvēki nobalsoja par Zatleru, kurš politiskajam taukumam bija nosacīti parādījis vidējo pirkstu. Var jau gadīties brīnums un zatlerieši patiesi attaisnos latviešu tautas ilgas un cerības, taču pagaidām par to maz kas liecina. Ja zatlerieši kārtējo reizi būs piesmējuši latviešu naivo ticību antiņam, kas uzjās stikla kalnā un pamodinās princesi, tad viņi būs glīti nobruģējuši ceļu nākamajam vēlēšanu uzvarētājam. Ja vien tas nepieļaus smagas stratēģiskas kļūdas.
Runa ir par SC, un iespējamā kļūda – nevajadzīga etniskā retorika. SC problēma ir tā, ka šajā veidojumā ir pietiekami liels skaits cilvēku, kuri ar prieku nomestu visas politkorektuma maskas un pateiktu visu, ko patiesībā domā par latviešiem, latviešu valodu utt. Jo biežāk no Saeimas tribīnes tādi kā Boriss Cilēvičs pieminēs vārdu ksenofobija, jo mazākas būs SC izredzes iekosties kārotajā varas pīrāgā. Kamēr SC neierobežos tribīni tiem, kuri grib nevis būt varā un piedalīties valsts attīstībā, bet gan izrunāties par krievvalodīgo diskrimināciju, ksenofobiju un tamlīdzīgām lietām, tikmēr SC varēs plaukšķināt par atsevišķu biedru sulīgajiem izteikumiem, turpinot sēdēt bezcerīgā opozīcijā. Vienīgā iespēja SC kļūt par varas partiju ir radīt sev tādu tēlu, kas ļautu par viņiem nobalsot pietiekami lielai latviskā elektorāta daļai.