Vēl no valdības dienaskartības nav noņemts jautājums par to, ko darīt ar Parex banku un tās piefrišināto versiju – Citadeles banku, kad pie Latvijas komercbanku vienmēr skaidrajām debesīm parādījies kārtējais negaisa mākonītis – Latvijas Krājbanka. Ar skaidrajām debesīm, protams, domāti komercbanku apmaksāto vārda mākslinieku dzejojumi, nevis smagie negaisa mākoņi, kuri realitātē nemainīgi guļ virs mūsu galvām.
Nemānīsim sevi un nelietosim noapaļotus formulējumus. Latvijas Krājbanka, kā var spriest pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) pārstāvju izteikumiem, – ir brutāli izzagta. Lai ar zagļu meklēšanu un tiesāšanu nodarbojas tiesībsargājošās iestādes. Mūsu uzdevums ir analizēt, kā tas varēja notikt un kādas tam būs sekas.
Latvijas Krājbanka varbūt arī nav tik «sistēmiska» banka kā Parex banka, taču tās nosaukums ir krietni «sistēmiskāks» nekā visām pārējām Latvijas komercbankām kopā. Bankas nosaukums ir dziļi simbolisks un faktiski nozīmē jebkādu ilūziju sabrukumu par kādreiz populāro ideju – Latvija kā jaunā Šveice.
Varētu jau tagad saukt vainīgos, un FKTK vadība ir pirmā, kas nāk prātā, bet tas, kas noticis ar Latvijas Krājbanku, drīzāk ir likumsakarīgas sekas tai valstiskajai politikai, kas valdījusi visus pēdējos divdesmit gadus. Pārfrāzējot dzejnieku, jāsaka – Latvija ir valsts, kurā bankām par daudz vaļas ļauts. Bet, ja kādā sektorā parādās visatļautība, tad agri vai vēlu tā izpaužas ļoti nepatīkami. Še nerunāju tikai par komercbanku uzraudzību. Nenoņemot atbildību no FKTK, kroplīga ir visa valsts ekonomiskā politika, kura veidota, radot maksimāli labvēlīgu vidi bankām.
Savulaik ASV tika uzskatīts – kas labi Ford autorūpnīcai, tas labi ASV. Latvijā valdīja uzskats – kas labi bankām, tas labi Latvijai. Šis lozungs netika oficiāli skandēts, taču Latvijas sabiedrisko domu ekonomikas jautājumos gandrīz pilnībā veidoja un joprojām veido banku sabiedrisko attiecību speciālisti, kas lepni dēvējās par vecākajiem ekonomistiem, analītiķiem, ekspertiem utt. Ziņu aģentūras un interneta portāli regulāri publicē materiālus – «Ekonomists saka to un to...». Kad lasi šo ziņu, tad gandrīz vienmēr atklājas, ka šis «ekonomists» ir kādas bankas darbinieks, kurš, protams, pauž noteiktas ievirzes idejas.
Varētu domāt: kāda saistība valstī piekoptajai ekonomiskajai politikai ar atsevišķu finansistu kriminālām darbībām? Diemžēl šī nav pirmā reize: banku krahi notiek ar apskaužamu regularitāti. Banka «Baltija», Rīgas komercbanka, Parex banka un tagad Latvijas Krājbanka. Katrs šis gadījums atsevišķi varētu tikt uzskatīts par sagadīšanos un dažu negodprātīgu cilvēku pieļautu kļūdu, bet, ja sagadīšanās ir vairāk nekā divas, tad tās vairs nav sagadīšanās, bet gan likumsakarīgas sekas kādai noteiktai darbībai. Latvijas Krājbankas gals iezīmē tās ideoloģijas krahu, kura Latvijā tika gadu desmtiem kultivēta un pret kuru tagad pasaulē vēršas kustība Okupē Volstrītu.
Šobrīd valdībā ir četri, bet, pieskaitot Valsts prezidentu, pieci cilvēki, kuru karjeras veidojušās banku sektorā. Bankas visus šos gadus ir bijušas galvenās. Summas, ar kurām operē tā dēvētie oligarhi, ir mikroskopiskas, salīdzinot ar banku sektora astronomiskajiem kapitāliem. Ekonomika ir bāze, politika tikai tās turpinājums – virsbūve. Ja valsts pamatā ir banku sektora miljardi, tad arī politiku nosaka šie mūsu miljardi un pasaules triljoni. Ja pamats sāk ļodzīties, gaidāma tektoniska katastrofa. Parex bankas krahs iezīmēja šīs politikas zemestrīci, Latvijas Krājbankas skumīgais gals jāuztver kā atkārtoti pazemes grūdieni, bet, ja banķieri turpinās mums diktēt, kā pareizi jādomā, tad fināla ainu pat bail iedomāties.