Varu iegūt ir grūti, bet vēl grūtāk šo varu noturēt. Vienotības kongress aizritēja uzvarētāju zīmē. Ieguvusi Saeimas vēlēšanās tikai trešo labāko rezultātu, Vienotība pārliecinoši dominē valsts varā.
Vienotība pēc vēlēšanām saglabājusi ne tikai premjerministra, bet arī Saeimas priekšsēdētāja amatu, atstājot Zatlera partiju tur, kur rūdītie Vienotī bas kadri to gribēja nolikt jau vēlēšanu naktī, tas ir, otrajā plānā. Kā kongresā teica premjerministrs Valdis Dombrovskis – esam pilnībā atbildīgi par stāvokli valstī un vairs nevarēsim vainot oligarhus. Protams, Dombrovskis mānās – neizdarībās vainīgie tiks meklēti, atrasti, un, ja tie nebūs oligarhi, tad gan jau atradīsies citi, kas «neļauj» strādāt.
Kongress tehniski pabeidza triju partiju apvienošanās procesu, un tagad Vienotībai skaidri jādefinē tās ideoloģiskais satvars. Partijas jaunievēlētā priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa savā programmatiskajā uzrunā kongresam jau pirmajos teikumos divreiz uzsvēra partijas rietumniecisko izvēli. Varētu domāt, kāpēc tas vēl īpaši jāuzsver. Ja kaut kas nemitīgi jāatkārto, tad laikam jau pašiem īstas pārliecības par teikto nav. Ir jau arī par ko šaubīties. Kongresā antisemītisko Jura Vidiņa izlēcienu neapsauca debašu tābrīža vadītāja Āboltiņa, un tas pat izraisīja draudzīgus smieklus zālē. Esmu pārliecināts, ka līdzīgs izlēciens Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara par paraugu minētajā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības kongresā izsauktu sašutuma vētru. Jāpaskaidro, ka Vidiņš savā runā ironiski pavīpsnaja par krievu valodas aizstāvju izteikti (ne)krieviskajiem uzvārdiem – Lindermans, Pliners un pēc īsas pauzes... arī Cilēvičs. Var teikt – nu un? Vai tad tā nav? Ir, ir, bet Rietumu demokrātijās pat mājieni uz oponenta tautību vai vēl vairāk norādi uz ebreju izcelsmi ir absolūti nepieņemami, vienalga, kādā kontekstā. Partija, kura atļaujas līdzīgus izlēcienus, tiek izslēgta no demokrātisko spēku vidus. Cita lieta – austrumos no Zilupes. Tur norādes, ka attiecīgā politiķa uzvārds beidzas ar izskaņu šteins, mans, bergs vai tamlīdzīgi, izsauc neviltotu sajūsmu. Līdzīga sajūsma bija dzirdama Tukuma kultūras nama zālē pēc Vidiņa «asprātības».
Taču attieksme pret Vidiņa runu nav vienīgais, kas liek Vienotības līderiem nemitīgi atkārtot pašiedvesmojošo mantru par partijas rietumniecisko ievirzi. Ja no visiem partijas amatiem atbīdīts viens no aktīvākajiem lietu «kārtotājiem» – Edgars Jaunups, tad ģenerālsekretāra amats tika Kamparam, kurš tā arī nav spējis pārliecinoši novērst pretrunas savos skaidrojumos par iztikas līdzekļiem, parādiem un īpašumiem. Te viņam tēriņiem trūkstošo naudu sieva izvilkusi no naktsskapīša, te noslēpumains investors iedevis 35 tūkstošus, te tiek stāstītas vēl kādas citas pasakas. Taču šie Andersena cienīgie talanti netraucēja «rietumnieciskas ievirzes» partijas ģenerālsekretāra amatu uzticēt šādam šaubīgam darbonim.
Tāpat ne visai «rietumnieciska» ir ļoti neskaidrā partijas ekonomiskā orientācija. Vienā partijā pulcējas gan labējie, gan kreisie. Gan zemu nodokļu likmju piekritēji, gan tie, kas iestājas par augstākiem nodokļiem. Rodas iespaids, ka Vienotības nākotnes redzējums ir putiniska Latvija, kurā valda viena liela ideoloģiski izplūdusi partija, kuru apkalpo milzīgs lojālo mediju un varai pietuvināto inteliģentu koris. Proti, tāda partija, kuras vienīgā ideoloģija, vienīgais mērķis un vienīgais uzdevums ir pati vara. Šādā varas partijā tiek aicināti cilvēki neatkarīgi no to redzējuma par valsts attīstības virzienu. Varas partijā vienojušies gan nacionālistiski rusofobi un antisemīti, kā Vidiņš, gan tie, kuri tautību ir gatavi mainīt pēc politiskā izdevīguma principa, kā Loskutovs, gan arī tādi, kuri par tautības vai valodas jautājumiem pat negrib runāt, kā Judins. Visi labi, kas atzīst galveno bausli. Kādu?
Vienotības ideoloģijas galvenais bauslis – latvietim nebūs kungam būt. Būt par vagaru, par apsaimniekotāju, par pārvaldnieku – to var, bet, tiklīdz kāds iedomājas būt kungs, domāt ar savu galvu un neklausīt Briseles vai Vašingtonas baronam, tā tam jāierāda sava vieta. Vienotība iemieso to diemžēl daudzo latviešu dziļo pārliecību, ka latvietis nespēj būt labs saimnieks savai valstij un visiem labāk būs, ja par noteicēju būs kāds svešzemju kungs. Ne jau gluži citā valodā runājošs prezidents vai premjerministrs, bet cilvēks, kurš vienmēr klausīs, ko teiks viedie aizjūras guru. Tāda nu ir Vienotības Rietumu izvēle.