Eiropas Savienības (ES) līderu samits noslēdzies bez pārsteigumiem. Vienošanās par ES daudzgadu (2014.–2020. g.) budžetu netika panākta.
Pretrunas starp divām Eiropām izrādījās pārāk lielas, lai tās ar pirmo sarunu kārtu varētu novērst. Nākamais sarunu posms paredzēts jau nākamā gada sākumā.
Kas tad ir noticis, un kādus secinājumus no tā varam izdarīt? Sarunas ir skaidri iezīmējušas to robežšķirtni, kas sadala ES divās Eiropās. Tajā Eiropā, kas naudu dod, un tajā, kas to ņem. Puses cenšas vienoties par abām Eiropām pieņemamu risinājumu. Tēlaini runājot, valstis sadalījušās ķekatniekos, kas klauvē pie bagātu saimnieku durvīm, prasot dāvanas, un bagātniekos, kas kaut ko dod, bet ķekatnieki kurn – pērn Ziemsvētkos devāt vairāk, piemetiet vēl kādus pīrādziņus, konfektes un šņabīti.
Runas par divu ātrumu Eiropu Latvijā dzirdamas jau sen. Taču parasti netiek skaidri pateikts, pēc kādiem kritērijiem tā dalās un kurā Eiropā esam mēs. Ļoti jau gribētos sevi ieskaitīt pie tās labās Eiropas. Pamatojums šim augstajam pašvērtējumam ir apziņa, ka esam priekšzīmīgi pildījuši visu, kas vien ir likts darīt. Esam cītīgi savilkuši jostas, konsolidējušies kā neviens cits, un par to mums pienāktos vieta labo grupā. Dedzīgā centība iestāties eiro (vai euro) zonā arī zināmā mērā saistīta ar iedomu – piederība eirozonai tuvinās mūs tai pirmajai Eiropai.
Taču ES samits un nākamās septiņgades budžeta rāmja apspriešana nolika visu savās vietās. Devējos un ņēmējos. Pagaidām Latvija ir stabili otrajā grupā neatkarīgi no tā, cik cītīgi pildīs citu nepildītos fiskālās disciplīnas nosacījumus. Citiem vārdiem, ir bagātās ES valstis un ir nabagās. Lai kā mēs sevi gribētu ierindot vienā grupā ar Vāciju, Nīderlandi un Somiju, mēs esam vienā grupā ar Slovākiju, Igauniju un Portugāli. Proti, kopā ar ES trūcīgajām valstīm, kuras nevēlas mazāku ES budžetu, kā to pieprasa bagātās valstis.
Var rasties jautājums, kāpēc bagātajām valstīm vispār kaut kas nabagajām jādod? Esam taču auguši neoliberālisma dogmu gaisotnē, pēc kurām brīvais tirgus visu pats saliek pa plauktiņiem bez jebkādas starpvalstu birokrātiskas iejaukšanās. Atbilstoši šai dogmai, mēs ar Vāciju tirgojamies vienotā ekonomiskā telpā un gūstam no tā savstarpēju labumu, kas konverģences ceļā izlīdzina mūsu ekonomiskās attīstības atšķirības. Šai bērnišķīgajai pasaciņai apbrīnojamā kārtā joprojām tic neticami liels skaits Latvijas pieaugušo iedzīvotāju, tai skaitā valsts amatpersonas. Taču šādas pasaciņas Briselē vai Frankfurtē neviens neatļaujas stāstīt. Tur saprot, ka vienotā ekonomiskā telpā attīstītākās valstis no brīvās tirdzniecības iegūst, bet mazāk attīstītās zaudē. Ja Vācija no savas virspeļņas neatdotu daļu mazāk attīstītajām valstīm, tad pēdējās ātri vien saprastu, ka tiek nekaunīgi izmantotas, un sāktu iebilst. Lai tas nenotiktu, bagātās valstis ar kādu savu ienākumu daļu žēlīgi padalās ar trūcīgākajām caur kohēzijas fondiem. Saucot lietas īstajos vārdos, bagātās valstis uzpērk nabagās, lai tās nekurnot piekristu bagāto valstu nosacījumiem. Pagājušās nedēļas nogalē notikušais samits faktiski bija mēģinājums panākt vienošanos, par kādu summu bagātās valstis uzpirks nabagās – lai vilks paēdis un kaza dzīva.
Bagāto valstu stingrība galvenokārt atkarīga no tā, uz kuru valstu tesmeņiem tās uzlikušas savus slaucamos aparātus. Visnepiekāpīgāko pozīciju šajā samitā izrādīja Lielbritānija un Zviedrija. Tas saistīts ar to, ka Lielbritānija galvenokārt slauc savas bijušās kolonijas, bet Zviedrija Baltijas valstis, kuras pazīstamas ar savu nepretenciozitāti. Līdz ar to abas šīs donorvalstis nav ieinteresētas daudz maksāt ES kopējā izlīdzināšanas kasē. Vācija vairāk slauc Eiropas dienvidus, kuri pazīstami ar savu dumpīgumu, tāpēc Vācijas nostāja ir nedaudz mērenāka.
Šobrīd notiek spriešana par budžetu, pēc kura ES sāks strādāt tikai 2014. gadā. Tātad viss nākamais gads vēl priekšā, lai panāktu vienošanos. Latvijai šajā situācijā jāapzinās, ka atpakaļceļa nav. Ja mūsu vadītāji nespēs panākt mums labvēlīgus nosacījumus, lai mājās nemaz nebrauc. Lai paliek Briselē.