Lai arī sabiedrības lielākā daļa neatbalsta steigu, ar kādu tiek mēģināts Latvijā ieviest eiro, valdība stūrgalvīgi virzās uz savu mērķi – nomainīt latus pret eiro jau 2014. gada 1. janvārī.
Vēl nesen valdības vietā droši varēja rakstīt arī valdošā koalīcija, bet tagad situācija ir sašūpojusies. Vairāki Nacionālās apvienības (NA) Saeimas deputāti vairs nav pārliecināti, ka jābalso par steidzīgu eiro ieviešanu. Lēmumu, kā rīkoties, NA pieņems līdz 12. decembrim.
Eiro ieviešanai šobrīd nav neapgāžamu ekonomisko argumentu. Iespējams, tiklīdz publiskajā telpā ieplūdīs valdības atvēlētie pusotrs miljons latu «sabiedrības informēšanas» kampaņai jeb smadzeņu skalošanai, tad dažādi eksperti argumentus piemeklēs, bet pagaidām Dombrovska & Co argumenti ne tikai vienkāršos ļaužus, bet arī daudzus mācītus ekonomistus nepārliecina. Eiro ieviešana izskatās pēc kaķa pirkšanas maisā, kur iespējams jebkāds rezultāts, un nav nekādas garantijas, ka nopirktais kaķis būs tieši tas, ko vēlamies. Tātad ne jau ekonomiskie argumenti ir noteicošie drudžainajai steigai, ar kādu valdība grib šo projektu izdzīt cauri. Kādi tad?
Latvijas valdošās aprindas baidās no jebkādas reālas atbildības uzņemšanās. Jebkurš nopietnāks lēmums tiek pieņemts ar mokām. Dombrovskis, kurš premjerēšanas laikā ir pieņēmis supermaz patstāvīgu lēmumu (gandrīz visi būtiskie ar konsolidāciju saistītie lēmumi bija starptautisko aizdevēju diktēti), skaitās viens no labākajiem premjeriem. Pat pilnīgais fiasko ar vilcienu iepirkumu nepabojāja viņa tēlu. Jo nekā nedarīšana Latvijā tiek visatzinīgāk novērtēta. Jo Latvijas vadītāji nav pieauguši līdz valstiskās lemšanas līmenim. Valstiskā līmenī mūsu vadoņi demonstrē izteiktu infantilismu un vēlmi, lai ar mums auklējas lielāki, gudrāki cilvēki – pieaugušie Briselē. Ar nožēlu jākonstatē, ka tauta šo auklēšanos pieņem kā labāko risinājumu, jo baidās, ka paši varam tik ziepes savārīt.
Iemesls, kāpēc vairāki NA deputāti neatbalsta Dombrovska – Vilka ieceri, ir vienkāršs un katram labi saprotams – sava nauda ir sava valstiskuma, savas suverenitātes (kaut visādi jau apcirptas) simbols un atdot arī to nozīmē vēl vairāk samazināt savu suverenitātes līmeni. Svētdienas vakarā pa dažādiem pasaules TV kanāliem varēja vērot Palestīnas pašpārvaldes prezidenta Mahmūda Abāsa atgriešanos Ramalāhā no Ņujorkas, kur bija noticis ANO balsojums par Palestīnas pašpārvaldes valstiskā statusa paaugstināšanu līdz novērotājvalsts līmenim. Par tādu starptautisko statusu, kādā šobrīd ir Latvija, palestīnieši var tikai sapņot, bet viņi neviltoti priecājās par sasniegto. Savukārt mēs bez jebkādas nopietnas nepieciešamības kratāmies vaļā no ikvienas patiesas suverenitātes daļas. Turklāt tas tiek pasniegts bez mazākā mulsuma. Tieši otrādi, kā labs, svētīgs darbiņš.
Ar patiesu suverenitāti jāsaprot tiesības un spējas kaut ko pašiem nopietnu lemt. Karogs un himna ir būtiski simboli, bet vēl svarīgāka ir iespēja pašiem lemt par savu dzīvi. Tieši šī suverenitātes īpašība latviešiem šķiet vismazāk svarīga. Galvenais, lai mums būtu kaut kādi ārējie valsts atribūti, bet par to, vai, teiksim, ieviest vienādi riebīgas cigarešu paciņas visām cigarešu markām tā, kā to izdarīja Austrālija, lai lemj Briselē. Kā viņi lems, tā arī mēs. Vai mēs paši pēc savas iniciatīvas būtu ieviesuši smēķēšanas aizliegumu restorānos, bāros un citās sabiedriskās vietās, ja šāda prasība nenāktu no Briseles? Stipri jāšaubās.
Vienīgā iespēja pieaugt un iemācīties patstāvību ir ļaut pašiem lemt par dzīvē izšķirīgiem jautājumiem. Atdodot lemttiesības citiem, mēs iekonservējam savu infantilismu un tādā pabērnu lomā paliksim vēl ilgi. Mūsu pašu psiholoģiskajai valstiskā brieduma izaugsmei nepieciešams referendums, kurā tauta pati izlems, atdot savas pašnoteikšanās daļu citiem vai nē. Bet baidīšana ar rubļiem ir vienkārši bērnišķīga.