Latvijas ideoloģiskās preses tradīcijas mūsdienās līdztekus laikrakstam DDD viskonsekventāk turpina žurnāls Ir. Tas seko labākajiem boļševiku Pravdas, Ēlertes Dienas piemēriem, kur katrs raksts pat par kultūru vai sadzīvi tiek ieturēts noteiktā ideoloģiskā rāmī. Kāda ir šī ideoloģija?
Atbilstoši šai ideoloģiskajai doktrīnai notiekot globāls civilizāciju karš, kurā mēs visi esam iesaistīti. Latvija ir tikai viens mazs frontes iecirknītis milzīgā frontes līnijā. Tā kā mums pašiem savu interešu nav vai arī uz globālo interešu fona tās ir tik nenozīmīgas, ka nav ņemamas vērā, tad mūsu stratēģiskais uzdevums ir savā iecirknī darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai tuvinātu kopējo Rietumu civilizācijas uzvaru šajā civilizāciju pretstāvē. Ja šīs kopējās uzvaras vārdā nepieciešams upurēties, tad tas, ne mirkli nevilcinoties, jādara. Kāds kolēģis, kuram ar šīs ideoloģijas nesējiem sanācis krietni vairāk saskarties, šo pārliecību ilustrēja šādi: ja amerikāņiem kaut kādu interešu dēļ būtu nepieciešams bombardēt Rīgu, tad viņi arī šādu rīcību atbalstītu.
Līdz ar to šīs ideoloģijas adeptiem maz interesē Latvijas vai latviešu intereses kā tādas. Primārais kritērijs, vērtējot jebkuru lietu, ir – cik lielā mērā tā tuvina kopējo Rietumu uzvaru un novājina pretinieku – mūsu gadījumā visbiežāk Krieviju. Viņus absolūti neinteresē kāda konkrēta cilvēka izdarītais Latvijas labā. Daudz svarīgāka ir viņa ideoloģiskā izturētība. Ļoti raksturīgs šai ziņā ir Igaunijas prezidenta Tomasa Henrika Ilvesa piemērs, kurš kopš 2006. gada nav bijis nevienā ārvalstu vizītē Āzijā, nemaz nerunājot par Krieviju. Tas, ka Igaunijas dzelzceļš šajā laikā ir samazinājis kravu apgrozījumu uz pusi, ar visām no tā izrietošajām saimnieciskajām sekām, no šo ideologu skatapunkta ir pat labi. Jo mazāk kontaktu ar Austrumiem, jo labāk, un šī mērķa dēļ jānes arī upuri. Savukārt, ja kāds vadītājs neizprot savu stratēģisko uzdevumu un nav gatavs jebkurā brīdī mesties uz ambrazūru un upurēties Rietumu civilizācijas vārdā, tad viņš ir neuzticams un pēc iespējas atrāk jādabū prom.
Šai sakarā ļoti zīmīgs ir kāds interneta komentārs portālā Ir.lv. Lai arī interneta komentārus nevar uzskatīt par sabiedrības uzskatu spoguli, tie tomēr zināmu ieskatu par apskatāmo jautājumu noteiktā auditorijā sniedz. Komentējot ziņu par satiksmes ministra demisiju un jauna ministra meklējumiem, kāds šī portāla apmeklētājs norādīja, kādam jābūt nākamajam ministram: «Būtu jau labi, ja atrastos kāds, kurš šitos visus magoņus, loginovus un viņu klonus spētu nolikt pie vietas.» Nav noslēpums, ka Rīgas brīvostas pārvaldnieku Leonīdu Loginovu un Latvijas dzelzceļa prezidentu Uģi Magoni attiecīgās ideoloģijas rupori ilgstoši cenšas dēmonizēt. Kāpēc?
Tāpēc, ka viņi uzrāda izcilus darba rezultātus, bet vienlaikus nedzied pareizajā meldiņā. Labi darba rezultāti Latvijā nekad nav bijuši par pamatu lielākai atzinībai no ideoloģizēto mediju puses. Galvenais kritērijs vienmēr ir bijusi dziesma, kādu šie cilvēki dzied. Ja kāds kaut vārdos apliecina, ka ir gatavs bez ierunām cīnīties «pareizajā» pusē, tad viņš var sagaidīt noteiktas sabiedrības daļas atbalstu, pat ja viņa tiešais darba rezultāts ir negatīvs. Uzskatāmākais piemērs ir vadīt nespējīgais bijušais KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs, kura laikā iestādes grāmatvedībā, dokumentācijā un finansēs valdīja pilnīgs haoss. Centieni pēc Loskutova aizvākšanas šo iestādi kaut kā sakārtot, lai darbinieki ievērotu kaut minimālāko darba disciplīnu, beidzās nesekmīgi. Tagad KNAB vada acīmredzams zicpriekšsēdētājiņš un visi izliekas, ka šī absurdā situācija ir normāla. Dīvainākais KNAB gadījumā ir tas, ka šī struktūra pēc tur valdošajiem pārvaldības principiem un gaisotnes ne tuvu neatbilst Rietumu standartiem. Tur valda tieši pretēji – izteikti krievisks bardaks. Lietojot Otrā pasaules kara metaforu, KNAB ir kā vlasoviešu armija Hitlera karaspēkā, kuru raidīja cīņā pret tautiešiem smagākajos frontes iecirkņos. Jo zināja – krievi vlasoviešus gūstā neņem. Tie cīnīsies līdz pēdējai asins lāsei.
KNAB politiskie saimnieki labi apzinās šīs struktūras nerietumnieciskumu. Pat nelatviskumu. Bet tas viņus ne mirkli netraucē KNAB izmantot kā ieroci cīņā pret saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem. Pret tiem, kuriem primāras ir Latvijas, nevis kādas abstraktas Rietumu intereses.