Valdim Zatleram, pēc viņa nesekmīgā mēģinājuma palikt uz otru prezidentūras termiņu, bija ļoti īss laiks savas partijas izveidei.
Tas gan deva iespēju noslēpt ideju nabadzību, gan ļāva jaunveidojamajā partijā salasīties ļoti raibai publikai. Zatlers savas partijas organizatorisko un ideoloģisko vājumu var attaisnot ar ārprātīgu laika trūkumu pirms ārkārtas Saeimas vēlēšanām.
Bijušajai valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai it kā laiks savas partijas izveidei ir krietni ilgāks, taču viņa, vismaz pagaidām, iet pa jau iestaigāto Zatlera taku. Proti, savā politiskajā retorikā operē ar tēlainām metaforām, lai gan politiskais moments prasa pavisam citu cīņas valodu. Tādu, kas operē ar zinātniskiem jēdzieniem un loģiskiem argumentiem. Daiļrunātāji jau ir pie varas, un galda runu meistarībā viņus nepārspēt, tapēc Sudrabas izvēlētie ieroči diez vai dos viņai kādas priekšrocības.
Zatlers par savu karogu izvēlējās cīņu ar «oligarhiem» (ar kuriem pirms tam bieži vien draudzīgi bija dzēris kopā vīnu), savukārt Sudraba iecienījusi metaforu par zelta teļa pielūgsmi, ar to domājot patērētāju sabiedrības vērtību sistēmas nostiprināšanos mūsu ikdienas dzīvē. Metaforas un cīņa pret kaut kādiem bubuļiem var nest popularitātes augļus uz neilgu brīdi, taču ilgtermiņā jebkuram politiskam piedāvājumam jābūt ar nopietnu teorētisko bāzi.
Ja Sudraba patiešām domā kaut ko mainīt Latvijas politiskajā ainavā, tad viņai jānāk ar ļoti skaidru piedāvājumu un šā piedāvājuma argumentācija nedrīkt balstīties emocionālās frāzes. Ir jādefinē skaidra pozīcija galvenajos sociālekonomiskajos jautājumos, minot konkrētas lietas – kas jādara, kas nav izdarīts un kas jādara citādi. Šim piedāvājumam jābūt ar ļoti spēcīgu teorētisko argumentāciju, gluži kā aizstāvot doktora grādu – ar atsaucēm uz pasaules līmeņa autoritātēm, vēsturisko citu zemju pieredzi utt. Apmēram tā, kā to dara pazīstamais ekonomists Jānis Ošlejs. Arī Sudraba ir strādājusi par finansisti un ar izcilību beigusi Latvijas Universitātes Ekonomisko fakultāti. Ekonomiskie termini viņai nav sveši. Tad kāpēc viņa runā par kaut kādiem simboliskiem teļiem, bet nerunā tā, kā viņa runātu, ja viņai dotu iespēju uzstāties Davosas Ekonomiskajā forumā? Cilvēki alkst dzirdēt nopietnus piedāvājumus no nopietniem cilvēkiem, nevis kārtējās metaforas un dzeju. Cilvēki alkst dzirdēt patiešām progresīvu un pašreizējam arhaiskajam ekonomiskajam kursam alternatīvu modeli. Ja Sudraba peļ ekonomiskā neoliberālisma un sociālā liberālisma pamatpostulātus, tad viņai ikvienam saprotamā valodā jāpaskaidro, kāpēc šie postulāti nedarbojas, kur ir viņu defekts un ko labāku viņa var piedāvāt vietā.
Ošlejs apgalvo, ka vecās neoliberālisma dogmas ir ar krietnu bārdu un tās mūsdienās izskatās arhaiskas, jo praksē pierādījušas savu neefektivitāti (nav pasaulē valsts, kura, būdama nabadzīga, pielietojot neoliberālisma ekonomiskās receptes, būtu kļuvusi turīga). Taču Ošlejs, lai arī kritizē esošo kursu, tomēr joprojām atrodas (lai arī tālā) Vienotības orbītā. Viņš savu partiju dibināt netaisās.
Sudraba vēl neesot izlēmusi, bet pie zināmas apstākļu sakritības dibināšot gan. Tādā gadījumā tieši ekonomiskajai sadaļai jābūt perfekti izstrādātai, jo uzsvars uz godīgumu un tiesiskumu jau ir vairākkārt politiķu piesmiets un devalvēts. Vēlētājiem jāpiedāvā konkrēts politiskais un ekonomiskais kurss, nevis solījumi būt «godīgiem», jo ar šo cēlo vārdu visvieglāk var aizstāt neprasmi kaut ko pa īstam darīt. Būt godīgam, tāpat kā būt latvietim, nav profesija. Būt godīgam ir politiķim pašaprotama īpašība, kuru nav jēgas īpaši uzsvērt. Gluži tāpat kā autobusa vadītājam nav jēgas uzsvērt, ka viņš pie stūres sēdīsies un pasažierus vedīs skaidrā prātā. Tam jābūt pašsaprotami. Galvenajām jābūt profesionālajām kvalitātēm.
Nav šaubu, ka dažādu skaļu lozungu skandētāji bariem plūdīs uz jaundibināto Sudrabas partiju. Taču partijas kodols jāveido no jaunās ģenerācijas (ne pēc vecuma) ekonomistiem, kurus neapmierina pašreizējais arhaiskais ekonomiskais kurss un kuri redz pavisam citu ceļu uz patiesu Latvijas attīstību un izaugsmi.