Gaidītais spraigais priekšvēlēšanu duelis LNT rīta raidījumā 900” starp Rīgas mēru Nilu Ušakovu un šā amata kandidāti no Vienotības saraksta Sarmīti Ēlerti nenotika, jo spēku samēri izrādījās nevienlīdzīgi.
Ēlerte zaudēja visās pozīcijās, lai neteiktu – izgāzās. Skatītāju balsojums runāja pats par sevi: 3177 pret 653 par labu Ušakovam. Pat citkārt aktīvie Vienotības fani sociālajos tīklos sekoja kādreizējā Francijas prezidenta Žaka Širaka ieteikumam un nepalaida garām lielisko iespēju paklusēt.
Jāatzīst, ka Ēlerti 900” bija grūti pazīst. Viņa izskatījās tik nesavākta un haotiska, ka gribot negribot prātā nāca nesimpātiskā atruna par smagajiem pirmdienu rītiem.
Taču negribas domāt, ka Ēlerte uz šo dueli būtu gājusi, vieglprātīgi nesagatavojusies. Iemesls noteikti bija cits. Kāds? Kur palikusi tā Ēlerte, kuras priekšā savulaik locījās viss Latvijas politiskais krējums? Kur ir tā Ēlerte, kura noteica, kas ir meinstrīms un kas ir margināls? Kur palikusi tā Ēlerte, kura noteica, kuru politiķi bīdīt tuvāk tronim, bet kuru mest no klints bezdibenī? No kādreizējās Latvijas politikas ietekmīgākās figūras palikusi vien aplupusi lelle. Kas noticis?
Tas nav nekāds noslēpums. Ēlerte bija varena, kad viņa no sava Mūkusalas cietokšņa varēja visiem citiem liet eļļu uz galvas. Tagad, kad viņa nonākusi politisko cīņu atklātajā laukā, atklājas, ka pati vien ir margināla politiķe. Pie lustras piekārts divu nedēļu vecs balons. Duelī ar Ušakovu viņa izskatījās pēc karotāja, kurš vicinās ar Bērnu pasaulē pirktu plastmasas rotaļu zobenteli. Viņas nemitīgi atkārtotās frāzes par mistiskajiem 20% Rīgas domē izklausījās kā ar muti taisīts šāvienu troksnis bērnu kariņu spēlēs. It kā viņa pati labāk par visiem citiem nezinātu, kurā klišeju propagandas darbnīcā šī leģenda par Mr. 20% štancēta.
Kas lika ieskanēt histēriskiem toņiem Ēlertes balsī? Bez šaubām, tā bija viņas bezspēcība. Ēlertes bultas Ušakovs atvairīja smaidīdams, jo viņam ir spēcīgas aizsargbruņas, kādu nav gandrīz nevienam latviešu politiķim. Ušakovs nekad nav lasījis Ēlertes vadīto Dienu un nav samaitājis savu domāšanu ar to ideoloģisko ģifti, ar kuru gadu gadiem indēta latviešu sabiedrība. Līdz ar to Ēlertes tukšās frāzes nespēj viņu ietekmēt un izsist no līdzsvara. Ušakovs var mierīgā balsī aicināt Ēlerti beigt melot un ieteikt ņemt palīgā kalkulatoru, ja citādi ar rēķināšanu iet vāji. Ēlerti tas savukārt tracina.
Par skatītāju balsošanas rezultātiem vienmēr var teikt, ka tie ir partijas aktīvistu organizēti. Taču tādā gadījumā tas ir vēl kliedzošāks Ēlertes zaudējums. Grozies kā gribi, LNT 900” tomēr ir latviešu raidījums, un tā skatītāji ir galvenokārt latvieši. Tas jau dod zināmu handikapu Ēlertei. Taču, pat ja pieņemam, ka visu izšķir partijas aktīvistu spēja mobilizēties, izrādās, ka Ēlerte nespēj mobilizēt pat savas, vienas no latviešu vidū ietekmīgākās partijas elektorātu, kamēr Ušakovs var. Tas nozīmē, ka Vienotība kā partija jau zaudē spēkus, pagurst un kļūst atvien līdzīgāka minētajam balonam.
Kad raidījuma beigās katram dueļa dalībniekam bija ļauts otram uzdot jautājumu, Ēlerte izspēlēja, kā viņai šķita, savu trumpja dūzi. Viņa pavaicāja, vai Ušakovam pietiekot drosmes atzīt, ka iešana parakstīties par krievu valodu kā otru valsts valodu esot bijusi kļūda. Uz to Ušakovs atbildēja: «Jūs nekad nesapratīsiet, ka reizēm ir jābūt kopā ar savu vēlētāju.» Un patiesi, Ēlerte nekad nav bijusi kopā ar savu tautu. Latviešus viņa vienmēr uzskatījusi par dumju aitu baru, kuram jāieprogrammē «pareizās» vērtības. Un tas gadu desmitiem darīts. Tagad, kad šīs programmēšanas rezultātā latviešu dzīvais spēks izsīkst, un kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad Ēlerte kļuva par latviešu galveno ideoloģisko ruporu, latviešu skaits samazinājies par vairākiem simtiem tūkstošu, latvieši par savu kādreizējo smadzeņu skalotāju vairs nav gatavi nedz Doma laukumā zem širmīšiem mirkt, nedz upurēt 15 santīmus telefonbalsojumam. Skatītāju balsojums precīzi iezīmē Ēlertes piekoptās ideoloģijas bankrotu Latvijā. Ar to arī latviešu tautu var apsveikt.