Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašerādens LTV raidījumā Sastrēgumstunda runā par nabadzības mazināšanu un sociālā taisnīguma atjaunošanu kā valsts galveno uzdevumu.
Tiekoties ar Eiropas arodbiedrību konfederācijas ģenerālsekretāru Patriku Išeru, Ašerādenam piebalso arī premjers Valdis Dombrovskis. Valdība pozicionējas ar seju pret tautas trūcīgāko daļu. Vai tiešām kursa maiņa?
Šodien, kad sakām valdība, tad domājam Vienotība. Reformu partija faktiski nekad nav eksistējusi kā vienota domubiedru komanda, un tās zemie reitingi liecina, ka sabiedrība partiju pārstāvošos ministrus nesaista ar pašu partiju. Arī Nacionālo apvienību valdībā pārstāv ne tie redzamākie partijas biedri. Līdz ar to par valdības kursu pilnā mērā atbild Vienotība.
Partijas – tas pirmām kārtām ir domāšanas veids. Kad Vienotības politiķi runā par sociālo taisnīgumu un nabadzības mazināšanu, tad viņi parasti atsaucas uz Pasaules Bankas pētījumiem vai citu starptautisku institūciju norādījumiem. It kā viņiem pašiem par šiem jautājumiem būtu neērti runāt. It kā viņi paši to negribētu darīt. It kā kāds no malas viņiem būtu uzspiedis par to izteikties. Zemteksts skan – mēs jau joprojām domās esam kopā ar turīgajiem, bet mums te visādi pasaules kreisie liek par tiem nabagiem rūpēties, tāpēc esam spiesti viņiem šos reveransus taisīt.
Tie, kas ar politiku tieši nav saistīti, var atļauties pateikt vēl asāk un nesaudzīgāk. Tie var nabagus saukt par lumpeņiem, kas par tramvaja brīvbiļeti gatavi pārdoties. Kad par pensionāriem izsakās bēdīgi slavenais «investīciju baņķieris» Ģirts Rungainis, tad nav šaubu, ka viņam ir savs visai savdabīgs domāšanas veids. Izteikti labējs. Un Latvijas politiskajā spektrā pagaidām ir tikai viena partija, kuras domāšanas veids daudzmaz sakrīt ar Rungaiņa domāšanas veidu. Tā ir Vienotība. Kad par lumpeņiem runā režisors Alvis Hermanis, tad domās mēs aiz viņa muguras redzam Vienotības ideoloģisko vadību – Rīgas mēra kandidāti Sarmīti Ēlerti, labklājības ministri Ilzi Viņķeli, «pelēko kardinālu» Pēteri Viņķeli un citus. Hermanis, Viņķele, Ēlerte un Rungainis vaido organiski viendabīgu komandu, kura iemieso Vienotības domāšanas veidu.
Latvijas politiskās dzīves ilgstoša īpatnība ir bijusi tā, ka cilvēki dusmojas, dzirdot dažādu rungaiņu izteikumus, taču vēlēšanu kabīnē nobalso par šāda domāšanas veida pārstāvjiem. Pēc šādas izvēles gan nevajadzētu brīnīties, ka mūsu eiroparlamentārieši no labējām partijām atturējušies balsojumā par to, lai no mājokļa izliktajiem nebūtu jāmaksā kredīti par dzīvokli, kurā vairs nedzīvo. Šo Eiroparlamenta rezolūciju no Latvijā ievēlētajiem deputātiem atbalstīja vien Alfrēds Rubiks, Tatjana Ždanoka un Aleksandrs Mirskis. Atturēšanos mūsu deputāti no latviskajām partijām skaidro ar rezolūcijas tehniskām nepilnībām. Iespējams, ka tā, taču atrunas ar tehniskajām nepilnībām visbiežāk ir centieni nomaskēt lielai sabiedrības daļai nepieņemama domāšanas veida āža kāju.
Demokrātija ir tautas pārstāvniecība, un tie, kas ar sajūsmu klausās Rungaini un apbrīno Viņķeles «drosmi», var ar tīru sirdsapziņu vēlēt par saviem pārstāvjiem politiskā spektra labējā galā. Viņi ar sapratni uztver latviešu eiroparlamentāriešu vēlmi atbalstīt bankas un likt no mājokļa izliktajiem turpināt maksāt bankai kredītu vēl daudzu gadu garumā. Pats vainīgs, ka biji tāds muļķis un nenovērtēji savas iespējas. Tagad par savu muļķību maksā vai arī izej dārgo privātās maksātnespējas procesu. Tāda ir šo cilvēku domāšanas gaita. Var vienīgi vēlētājiem ieteikt, nākamreiz ejot vēlēt, padomāt, par kādiem saviem priekšstāvjiem atdot savu balsi, jo, lai arī atsevišķi Vienotības politiķi ir nedaudz mainījuši savu retoriku, domāšanas veidu tik strauji neizmainīt.