Nacionālā ideja briest

Jādomā, ka uz nākamajām Saeimas vēlēšanām, kas paredzētas 2014. gada rudenī, priekšplānā izvirzīsies jauns Latvijas valsts stratēģiskais mērķis. Iepriekšējais (eiro ieviešana) būs vai nu sasniegts, vai atzīts par nederīgu (ja kaut kādu iemeslu dēļ eiro tomēr netiks ieviests). Iebildumi, ka eiro ieviešana nevar būt valsts vai nācijas stratēģiskais mērķis, jo ir tikai instruments, neiztur kritiku. Līdzšinējais eiro ieviešanas process liecina, ka tas tiek uztverts nevis kā instruments, bet gan kā ģeopolitisks mērķis – ciešāk integrēties ES.

Tātad 2014. gada 1. janvārī pamodīsimies ne tikai ar jaunu naudu, bet arī ar zināmu tukšuma sajūtu. Bez mērķa dzīvot ir grūti un pat bezjēdzīgi, tāpēc būs jānosprauž jauns mērķis. Jāizvirza jauna nacionālā ideja. Tas arī varētu būt vienīgais eiro ieviešanas pluss. Vecais, sīkais, būtībā iluzorais mērķis būs sasniegts, un nācija varēs izvirzīt jaunu, īstu mērķi. Kāds tas varētu būt?

Ideja varētu būt – beidzot sākt būvēt un sakārtot savu valsti, jo pēdējos 20 gadus esam jaukuši nost veco un centušies akli kopēt Rietumus. Rezultātā mums ir Rietumu institūcijas un it kā Rietumu pārvaldes modelis, bet dzīve ne gluži kā Rietumos. Līdz šim Latvijā ir kultivēts nevarīgums. Diendienā tiek borēts: mēs esam maza valsts, kura neko patstāvīgi izdarīt nevar (un arī neprot), tāpēc labākais variants ir ne ar kādām patstāvīgām iniciatīvām nebāzties. Latvija ir ne tikai viena no ES nabadzīgākajām, bet arī viena no paklausīgākajām valstīm. Visneambiciozākā ES valsts. Labāk neko neuzsākt, jo var būt vēl sliktāk.

Lielai tautas daļai šī pieticība (ko elite gluži kā klaušu laiku vācu mācītāji sludina bauriem) ir līdz kaulam apnikusi. Arī daļai enerģiskāk domājošās elites vārgulīgā administratīvā vadība sāk jau stipri kaitināt. Portālā TVNET tikko kā publicēta plaša intervija ar vienu no politiskās elites ietekmīgākajām personām Solvitu Āboltiņu. Faktiski nekāda piedāvājuma, ja neskaita aicinājumu visām labējām partijām sasparoties un domāt par nākamajām vēlēšanām. Kur ir jaunas idejas? Kur jauns piedāvājums? Kur jauni līderi?

Šo idejisko tukšumu cenšas izmantot jaunā Repšes partija un par mērķi pasludināt tautas labklājības pieaugumu. Šis mērķis būtu panākams ar strauju valsts ekonomisko attīstību, radot uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi. Repše un viņa domubiedri cer radīt pietiekami pievilcīgu piedāvājumu un ar ievērojamiem finanšu resursiem nopirkt šā piedāvājuma plašu atspoguļojumu dažādos sabiedrību informējošos kanālos. Ar to nedomāju tik daudz pliku reklāmu, cik sabiedriskās dienaskārtības veidošanu. Ideja par valsts attīstību un tautas labklājības celšanu nešaubāmi ir laba un pat ļoti pievilcīga, bet ir daži būtiski bet.

Nezūd sajūta, ka restorānā pēc ilgas gaidīšanas eksluzīvā piedāvājuma vietā tiek atnests no ledusskapja izņemts un mikroviļņu krāsnī uzsildīts pusfabrikāts. Gan pats jaunās partijas līderis Repše ir gluži kā trešo vai pat ceturto reizi sildīts pelmenis, gan uzņēmēju partija ir kā tas neveiksmīgais sieviešu žurnālītis, kurš katru gadu mainīja nosaukumu. Abas sastāvdaļas – iepakojums un saturs – ar novatorismu neizceļas. Viss tas ir bijis un reiz jau pārbaudīts. Turklāt izbrāķēts. Kāpēc lai tas vēlreiz darbotos? Tur iekšā būs tāda nauda, ka tas nostrādās, mani centās pārliecināt kāds pieredzējis politiskās reklāmas taisītājs. Gribējās citēt kādu citu gudrinieku, kurš savukārt atzina, ka no «sūda pīrādziņu neuztaisīsi». Negribu salīdzināt Repšes partiju ar «sūdu», bet neticu šīs partijas spējām būt par jaunās nacionālās idejas karognesēju.

Tajā pašā laikā ideja par valsts attīstību un tautas labklājības celšanu ir nobriedusi un varētu gūt labu atsaucību. Pārāk bieži tauta ir dažādus mānekļus ierijusi un atjēgusies ar novilktām biksēm. Kā dziesmā dzied – «gribas ko īstu mazliet». Pēdējos 20 gadus esam dažādus valsts vadītājus pieredzējuši. Pie varas bijuši gan «darītāji», gan «marsieši», «kordziedātāji» un «tiesiskie». Visi savu kapacitāti ir parādījuši. Rezultāti niecīgi. Kaut kāda kustība jau notiek, bet nav jūtama tautā pacilātības sajūta. Tā sajūta, kas iedvesmo un spārno. Jauna nacionālā ideja briest. Kurš pirmais šo karogu pacels un, galvenais, spēs noturēt?