Šodien ES finanšu ministri pieņems galīgo lēmumu par eiro ieviešanu Latvijā no 2014. gada 1. janvāra.
Premjers Valdis Dombrovskis un Vienotība varēs gavilēt. Savu mērķi viņi būs sasnieguši, jo tieši Vienotība un šīs partijas atbalstītāji bijuši dedzīgākie eiro ieviešanas fani. Pārējiem šī pasākuma atbalstītājiem tas nav bijis prioritāšu augšgalā, nemaz nerunājot par eiro skeptiķiem.
Nupat atgriezos no Strasbūras, kur klātienē vēroju Eiroparlamenta balsojumu par tā saukto Balca kunga ziņojumu (tā eirobirokrātu valodā saucās balsojums par Latvijas uzņemšanu eirozonā). Eirozonas teritorijā pavadīju gandrīz četras dienas un šoreiz uz vietējo naudu skatījos ar īpaši vērtējošu skatienu, jo drīz arī mums būs tāda pati nauda. Jāatzīst, ka banknotes ir diezgan neparocīgas, jo ir dažādu izmēru (piecu eiro banknote sīka, bet lielo nominālu naudas zīmes pārāk lielas) un vizuāli pagalam neizteiksmīgas. Monētas ir nesamērīgi biezas un smagas. Nekad agrāk šīs naudas fiziskā nepievilcība nebija likusies tik uzkrītoša kā tagad, kad eiro ieviešana ir tik tuva. Iespējams, tāpēc, ka eiro latviešu tautai tiek uzspiests gluži kā ar varu. Negribu nodoties spekulācijām par to, cik liels ir sabiedrības atbalsts eiro ieviešanai, jo tas tā arī paliks nenoskaidrots valdības baiļu un augstprātības dēļ. Ja valdība būtu sadūšojusies šo jautājumu nodot tautas nobalsošanai, tad eiro ieviešanas leģitimitāte nebūtu apstrīdama, kā tas diemžēl ir tagad.
Strasbūrā tās dienas rītā, kad pēc dažām stundām bija paredzēts izšķirošais Eiroparlamenta balsojums, finanšu ministrs Andris Vilks rīkoja preses brokastis Latvijas un ārzemju žurnālistiem. Brokastu laikā viņš skaidroja Latvijas valdības pozīciju eiro ieviešanas jautājumā. Žurnāliste no Zviedrijas lielākā dienas laikraksta Svenska Dagbladet vairākkārt uzdeva Vilkam jautājumu, kāpēc valdība tik aroganti izturas pret savu tautu, ignorējot lielākās sabiedrības daļas noraidošo attieksmi. Tika atkārtota vecā mantra, ka referendums reiz jau 2003. gadā ir noticis par iestāšanos ES, kas it kā nozīmējot, ka par eiro jau ir nobalsots un vairāk nevajagot. Zviedru žurnālisti šāda atbilde neapmierināja, un Vilks nekautrējoties sāka runāt, kā pieradis Latvijā – cilvēki esot nesaprotoši (vēstījums – dumji) un gan jau tad, kad redzēs eiro ieviešanas priekšrocības, savu nostāju mainīšot. Valdības uzdevums, lūk, esot skaidrot eiro ieviešanas priekšrocības, un šīs skaidrošanas rezultātā tautas atbalsts pieaugšot. Vilks Vienotībā valdošo attieksmi pret savu tautu neslēpa – tā ir tumša, nesaprotoša. Daudz netrūka līdz bēdīgi slavenajiem Hermaņa izteikumiem – «nekur nav braukuši, neko nav redzējuši un gatavi par tramvaja biļeti pārdoties».
Eiro ieviešana, bez šaubām, būs lielākais Vienotības triumfs un izgāšanās vienlaikus. Triumfs par mērķa sasniegšanu, savukārt izgāšanās par veidu, kā tas tika sasniegts. Augstprātīga attieksme pret tautu ir sliktākais, kas var notikt ar jebkuru politisko spēku. Hermanisko noskaņojumu partijā ir grūti noslēpt. Var jau pretendēt uz kaut kādu elitārismu, taču, šim elitārismam pārvēršoties augstprātībā, tuvojas politisks bankrots.
Latvijas elites augstprātība pret savu tautu ir īpaši nožēlojama uz tās iztapības fona, kas vērojams ikvienā mūsu politiķa izteikumā attiecībā pret ES. Šodien, kad par fiskālo disciplīnu kā panaceju pret visām ekonomiskām slimībām atturas runāt pat Vācijas kanclere Angela Merkele, Vilka nemitīgi atkārtotā mantra par Latvijas stingro turēšanos pie fiskālās disciplīnas likuma rada nedaudz mazohistisku iespaidu. Latvija labprātīgi ir izgājusi smagu ekonomisko ciešanu ceļu, un tagad par šim ciešanām mums pienākoties kāda bonbonga. Nu, vismaz eiro.
Tie, kas nosaka ES politiku (bet politiku vienmēr nosaka ekonomiskas intereses), eiro bonbongu Latvijai dod labprāt. Šobrīd eirozonai Latvija ir vairāk vajadzīga nekā mums eirozona. Kādas valsts (lai arī mazas un perifēras) vēlme stāties reputāciju zaudējušajā eirozonā var kaut minimāli, bet tomēr celt eirozonas prestižu. Līdzšinējā pieredze liecina, ka nabadzīgās valstis, iestājoties eirozonā, drīz vien saduras ar dažādām problēmām un lielākās ieguvējas beigu beigās izrādās tādas valstis kā Vācija. Var jau cerēt, ka Latvija būs izņēmums, bet grūti iedomāties, kādā veidā ar vienādiem nosacījumiem varam konkurēt ar šo ES jaudīgāko valsti.
Lielais bezdarbs, it īpaši jauniešu vidū, liecina, ka krīze ES ieilgst, un maz kas norāda par krīzes pārvarēšanu. Eirozona turpina savu pasīvo ekonomisko politiku, bet Latvija ir ievilkta šajā neelastīgajā un manevrētnespējīgajā (negribošajā) mehānismā. Varam jau domāt, ka esam iestājušies kādā elitārā klubā, bet mums jau nu droši tur nebūs nekādas teikšanas. Tāpat kā līdz šim. Tas nozīmē, ka arī turpmāk mūsu intereses nebūs kam aizstāvēt.