Ceļojot pa dažādām pasaules valstīm dažādos kontinentos, esmu ievērojis likumsakarību – ikvienas zemes vispārējā labklājība ir cieši saistīta ar vides sakārtotības stāvokli.
Jo vairāk apdrupušu māju stūru, atlupušu fasāžu krāsojumu, apdauzītu, nošķiebtu ielu apmaļu, bedrainu ceļu klātņu, pavirši veiktu remondarbu, jo zemāks attiecīgās valsts labklājības līmenis.
Pirmajā brīdī šī sakarība šķiet tik pašsaprotama, ka ko te vēl lieki muti dzesēt, tas taču katram skaidrs. Realitātē, jo nesakārtotāka apkārtējā vide, jo par to mazāk runā un mazāk šo problēmu uzskata par zemā labklājības līmeņa iemeslu. Āfrikā cilvēki ir pārliecināti, ka viņi dzīvo trūcīgi korumpēto politiķu un Rietumu neokoloniālās ekonomiskās paverdzināšanas dēļ. Šo iemeslu dēļ ceļi ir bedraini, māju stūri apdrupuši un iedzīvotāji trūcīgi. Diemžēl līdzīgi domā arī Latvijā. Vides degradācija ir tik pierasta, ka par to tikpat kā nerunāja Rīgas pašvaldības vēlēšanu kampaņā. Tieši tāpat kā Indijas municipālajās vēlēšanās maz runā par apkārtējās vides piedrazotību. Ir svarīgākas lietas, par kurām diskutēt.
Nupat biju vairākās dienas Strasbūrā un, braucot uz Frankfurtes lidostu, dažas stundas pavadīju Vācijas pilsētā Manheimā. Šajā braucienā īpašu uzmanību pievērsu tieši māju fasāžu apdrupumam, krāsojuma atlupumam, ielu apmaļu nošķiebumam un līdzīgiem vides sakārtotības parametriem. Var pat teikt – tos speciāli pētīju. Pētījuma rezultāti, salīdzinot ar situāciju Rīgā, ir graujoši.
Strasbūrā dzīvoju pilsētas nomalē un uz centru braucu ar tramvaju. Arī no tramvaja pieturas līdz viesnīcai bija jāpaiet gabaliņš pa vietējo mikrorajonu. Nedz pilsētas nomalē, nedz centrā, nedz tramvaja maršruta apkārtnē nemanīju nevienu māju ar apdrupušu apmetumu, nekur nemanīju apdauzītas, nošķiebušās ielu apmales. Logu slēģi, kuri Rīgā gandrīz visi ir ar izļodzītām eņģēm un nošķiebušies, Strasbūrā visi bija gluži kā vakar meistara uzlikti. Atlupušu fasādes krāsojumu redzēju tikai vienai mājai, iebraucot ar vilcienu Strasbūrā. Vēlāk neko līdzīgu neatradu.
Tādu pašu pētījumu veicot Rīgā, ar kājām pastaigājoties pa Pārdaugavu, Dzirciema ielas un Zasulauka rajonu, rezultāts bija šokējošs. Ceļu klātne māju priekšā gandrīz visur, bez izņēmuma, bija vienās bedrēs, sētas sašķiebušās, apdrupis itin viss, kas vien var apdrupt. Pat nupat uzklātam asfalta segumam uzliktas ceļa apmales ar apdauzītiem galiem. Acīmredzot tās izkraujot apdauzītas, un ārā jau mest nevar. Ja viss apkārt ir defektīvs, viens apdauzīts ceļa apmales posms kopējo skatu nebojā. Kaut ko līdzīgu esmu redzējis vienīgi trešās pasaules valstīs.
Ar tādu domāšanu sasniegt attīstīto valstu labklājības līmeni būs neiespējami, vienalga, vai makos lati vai eiro. Taču Latvijā valda vēlmju domāšana. Cilvēki grib ticēt brīnumam un ļoti cer, ka, ieviešot eiro, mēs būsim iestājušies bagātnieku klubā, kas automātiski mūsu labklājību pacels līdz ES bagātāko valstu līmenim. Lai noticētu šim brīnumam, ir jāpiever acis un jāizliekas neredzam kliedzošo paviršību visapkārt. Jāatkārto mantra, ka mūsu atpalicībā ir vainojami korumpētie politiķi, nevis cilvēku attieksme pret apkārtni.
Lai kaut ko būtiski mainītu uz labo pusi, ir jāmainās pašiem, nevis naudas krāsai makos. Daudz lielāku ekonomisko efektu mēs panāktu, ja izvērstu mērķtiecīgu kampaņu par vides sakārtotību. Šādai kampaņai nevajadzētu žēlot naudu, un «smadzeņu skalošana» šajā virzienā būtu attaisnojama. Diemžēl valdība atvēl naudu eiropropagandai, dzimumlomu maiņas brošūriņu izdošanai un līdzīgām blēņām, jo domā, ka naudas izdošana šādiem mērķiem atbilst tam, ko grib mūsu «Rietumu draugi», bet paviršības izskaušana varētu arī neatbilst.
Arī tā dēvētās nevalstiskās organizācijas ar ārvalstu finansētajām flagmaņorganizācijām priekšgalā par vides sakārtošanu runā tikai Lielās talkas sakarā, jo par šo «cīņu» ir niecīgas stipendijas. Naudu pelnīt daudz vieglāk ir, «cīnoties» pret korupciju vai homofobiju. Būtiski neuzlabojot māju stūru apdrupuma koeficientu, nekāds eiro mums nepalīdzēs sasniegt Vācijas labklājības līmeni.