Nupat Latvijas informatīvajā telpā pavīdēja ziņa, ka tieši Latvija ir tā Eiropas valsts, kuras teritorijā sievietes pirmo reizi ieguva balsstiesības vispārējās, atklātās vēlēšanās jau tālajā 1905. gadā.
Vēsturnieki atzīst, ka šāds notikums esot bijis, taču tobrīd vēl nav eksistējusi Latvijas valsts. Lai uzsvērtu šīs epizodes vēsturisko nozīmi, tiek norādīts, ka Šveicē sievietes ieguvušas balsstiesības tikai 1971. gadā. Fakts, ka Šveicē sievietes ieguva tiesības iet vēlēt pavisam nesenā vēsturē, tiek atkārtots bieži. Gandrīz vienmēr, kad nepieciešams uzsvērt, cik ļoti tālu uz priekšu demokrātija aizgājusi pasaulē. Taču uz šo faktu der paraudzīties arī no citas puses.
Kā neapstrīdama aksioma tiek pieņemts, ka demokrātija un valsts ekonomiskā attīstība ir cieši saistītas, – jo valstī pilnvērtīgāka demokrātija, jo augstāka materiālā labklājība un attīstītāka ekonomika. Ja jau Šveice bija viena no pēdējām Eiropas valstīm, kurā sievietēm piešķirtas balsstiesības, tad pēc šīs teorijas tai jābūt arī vienai no trūcīgākajām Rietumeiropas valstīm, ar atpalikušāko ekonomiku, jo tur valdījusi nepilnvērtīga demokrātija. Taču fakti liecina pretējo. Šveice ir valsts ar vienu no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē. Tas, protams, nebūt neliecina, ka sieviešu diskriminācija veicinājusi šo labklājību. Par to nav runa. Tas tikai liecina par to, ka demokrātija un ekonomiskā attīstība nav gluži kā nešķiramas Siāmas dvīnes, kuras viena bez otras nekādi nevar iztikt.
Blakus Šveicei atrodas Vācija, kura šobrīd izvirzās par Eiropas galveno ekonomisko lielvaru. Vācija jau 1914. gadā kļuva par Eiropas spēcīgāko ekonomiku, un divi zaudēti pasaules kari to atsvieda tālu atpakaļ. Taču vai Vācija kļuva par to vareno Vāciju, kas divas reizes atvēzējās pret visu pārējo pasauli, demokrātiskā ceļā? Vai 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Vācija bija kāda demokrātijas paraugvalsts, uz kuru kā paraugu raudzījās visi pasaules liberāļi? Nē. Par Vāciju liberāļi ņirgājās kā prūsiskā militārisma citadeli, kur valda ļoti stingra hierarhiskā kārtība. Bismarks atklāti sludināja, ka «vara pārāka par tiesībām (Macht geht vor Recht)». Taču tieši šis uzstādījums visprecīzāk atbilda tā dēvētajam vāciskajam ordnungam, kurš tagad tiek atzīts par vācu ekonomiskās labklājības sakni.
Var šausmināties par 19. gadsimta angļu skolu sistēmu, kur miesas sodi bija ikdiena (tie vēl ilgi saglabājās britu elitārajās skolās), taču diez vai kāds šausmināsies par Anglijas ekonomiskajiem sasniegumiem šajā laikā. Ievērojamais Eiropas pārākums par pārējo pasauli neradās laikos, kad Eiropā valdīja augsti demokrātijas standarti, iecietība un visaptveroša izpratne par cilvēktiesībām. Ar to nekādā gadījumā negribu teikt, ka demokrātija jāierobežo, jābūt neiecietīgiem vai jāaizmirst cilvēktiesības. Divreiz vienā upē neiekāpt, un atgriezties pie 19. gadsimta tradīcijām ir pilnīgi neiedomājami. Turklāt pilnīgi nevajadzīgi. Runa ir pilnīgi par kaut ko citu.
Maiga, neizlēmīga un, galvenais, bezatbildīga vara Latvijai nekādu labumu nav nesusi. Nupat Izglītības ministrijā budžeta plānošanā «pazudušie» 6 miljoni latu uzskatāmi demonstrē, pie kā noved bezatbildības demokrātija. Latvijā pierasts nievīgi izturēties pret tiem, kuri izsakās par «stingrās rokas» nepieciešamību. Te jāuzsver, ka par «stingro roku» jārunā ES demokrātijas, nevis autoritāra Baltkrievijas demokrātijas paveida izpratnē.
Uz mirkli pieņemsim, ka taisnība – «stingro roku» nevajag. Tātad vajag «maigo roku». Pie «stingrās rokas» 6 miljonu pazušana būtu neiedomājama, bet, ja nu tāda notiktu, tad obligāti «galvas ripotu». Pie «maigās rokas» nekādi administratīvie secinājumi netiks izdarīti un viss turpināsies kā līdz šim. Līdz nākamajai reizei, kad atkal kaut kas pazudīs un atkal neviens politiķis nekādu atbildību neizjutīs.
Saprotu daudzu izglītotu cilvēku nepatiku pret tā dēvēto «stingro roku», bet diemžēl Latvijas valsts vēl nav sasniegusi tādu attīstības līmeni, lai atļautos «maigo ļerpatu varu». Latvijā dažkārt piesauc Singapūru kā atdarināšanas cienīgu piemēru. Tikai tad arī jāpiemin, ka tur regulāri notiek vēlēšanas, bet vienmēr uzvar viens un tas pats cilvēks vai viņa dibinātā partija.