Ekonomikas ministrija plāno, ka eiro ieviešanas dēļ cenas nepieaugšot vairāk kā par 0,2–0,4%. Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Banka, Finanšu ministrija, premjers un citi eiro ieviešanas dedzīgie atbalstītāji.
Latvija nav pirmā valsts, kura veic pāreju no savas valūtas uz eiro. Mums kaimiņos ir Igaunija, kura šo pāreju veica 2011. gada 1. janvārī. Jau tajā pašā 2011. gadā Igaunija uzrādīja visaugstāko gada vidējās inflācijas līmeni ES – 5,1%. Arī 2012. gada rādītāji nebija daudz labāki – 4,2% iepretim ES caurmērā – 2,6%. Šā gada pirmajā pusē Igaunijai ir otrs straujākais cenu pieaugums – 4,1% pēc Rumānijas – 4,5%. Kāpēc cenas kāpj, pat ja vietējā valūta jau ilgu laiku ir bijusi piesaistīta eiro un notiek vien tehniska «papīrīšu nomaiņa»?
Eiro ieviešana esošo ekonomiskās attīstības līmeni attiecībā pret citām eirozonas valstīm nekādi nemaina, taču, atrodoties, kā mēdz teikt mūsu eirofani, «bagātnieku klubiņā», gribas visā turēt «ašajiem zēniem» līdzi. To mēs jau reiz piedzīvojām 2007. gadā, kad iedzīvotāju vidū bija populāra frāze – ja jau mums cenas kā Vācijā, tad kāpēc algas nav kā Vācijā. Un algas auga, apsteidzot cenas, kuras gan 2007. gadā un arī vēl tagad atpaliek no Vācijas un citu attīstāko ES valstu cenām (2011. gadā 74% no ES vidējām cenām). Līdzšinējā prakse liecina, ka tieši valstis ar zemu cenu līmeni gandrīz neizbēgami ir pakļautas lieliem ekonomisko sarežģījumu riskiem.
Vēl tālajā 2003. gadā Latvijas Banka publicēja pētījumu Cenu pārmaiņas ietekmējošie faktori Latvijā. Šajā pētījumā Latvijas Bankas analītiķi centās pierādīt, ka cenu celšanās pēc iestāšanās ES nebūšot strauja, šo tēzi pamatojot ar it kā pārvērtēto cenu izlīdzināšanās tendenci. «Jāatzīst, ka arī cenu konverģences temps bieži tiek pārvērtēts. Piemēram, Grieķijā, Spānijā, Portugālē un Itālijā, kas jau salīdzinoši sen ir ES dalībvalstis, cenu līmenis ir ievērojami zemāks nekā pārējās ES valstīs,» teikts pētījumā. Piesaucot šīs valstis, Latvijas Banka vēstīja, ka arī ilgstoša atrašanās ES nenozīmē cenu izlīdzināšanos. Zīmīgi, ka tieši šīs Latvijas Bankas minētās valstis pēc eiro ieviešanas saskārās ar smagām ekonomiskām problēmām, kuru galīgai pārvarēšanai vēl ilgs ceļš ejams. Ko tas nozīmē mums?
Tas nozīmē, ka pēc eiro ieviešanas Latviju negaida vis rožains ceļš uz cerēto labklājību un vispārējo pārticību, bet gan mokoša cīņa ar grūti pārvaramu tieksmi vēlreiz uzkāpt uz tā paša grābekļa, uz kura mēs reiz jau uzkāpām pēc iestāšanās ES, bet Grieķija, Spānija, Portugāle un Itālija pēc iestāšanās eirozonā. Proti, tieksmi strauji tuvināt algas un līdz ar to arī cenas «bagātnieku klubiņa» turīgāko valstu līmenim. Kamēr katrai valstij ir sava valūta, tikmēr šī algu un cenu atšķirība nav tik uzkrītoša (lai gan to tāpat nevar nepamanīt). Taču, tiklīdz Grieķijā, Spānijā vai Igaunijā ir tā pati valūta, kas Vācijā un Nīderlandē, tā šīs atšķirības kļūst uzkrītošākas un ekonomiku sāk ietekmēt spēcīgi cilvēciskie faktori.
Lai gan ekonomikā daudz tiek operēts ar dažādiem matemātiskiem rādītājiem, formulām un citām it kā eksaktām lietām, ekonomika tomēr ir sociāla zinātne. Mūsdienu ekonomikas zinātne norāda, ka sociālie, bieži vien iracionālie faktori ekonomikas procesus ietekmē krietni vairāk, nekā agrāk bija domāts. Ja šobrīd frizieris Rīgā par matu griešanu prasa, teiksim, desmit latu, tad grūti viņam būs pārmest, ja pēc eiro ieviešanas par to pašu pakalpojumu viņš prasīs nevis 14,20 eiro, bet gan 15 eiro. Savukārt, zinot, ka Briselē par to pašu pakalpojumu prasa vismaz 30 eiro, viņam radīsies vēlme arī Rīgā pacelt šo cenu kaut līdz 20 eiro. Ja tāda vēlme vienlaikus parādīsies vairākumam frizieru, tad kopējais cenu līmenis kāps, pat nemainoties pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām.
Frizieri nebūs vienīgie, kuriem liksies, ka ir nenovērtēti, tādējādi pamazām mēs atkal virzīsimies pa 2005.–2007. gadā iemīto taku. Pēc iestāšanās eirozonā mums būs palicis vien šis ceļš un otrs – Vācijas ceļš, kuru raksturo viens no zemākajiem algu pieaugumiem ES. Diez vai Latvija gribēs iet šo Vācijas algu (un cenu) iesaldēšanas ceļu.