Ordenis kā piešprice pie vakariņām

Nekur neatradu statistiku par to, cik staļļumeitas un kambarsulaiņi, kas Latvijas vizītēs tecēja līdzi saviem apkalpojamajiem amatnesējiem, dabūjuši Triju Zvaigžņu ordeni atjaunotās Latvijas Republikas laikā.

Bet to, ka ordenis kā obligāta piešprice nāca tūdaļ pēc svinīgām vakariņām ar kādu no LR prezidentiem, atceros gana labi. Tagad, tuvojoties kārtējam ordeņu birumam, šķita – ko nu vairs cepties, visi skandāli jau izskandalēti. Izrādījās, ka nav gan.

Bijušais Jūrmalas mērs Ģirts Trencis (TP) nu ierosinājis ar Triju Zvaigžņu ordeni (TZO) apbalvot konkursa Jaunais vilnis rīkošanā iesaistītus cilvēkus: komponistus Igoru Krutoju un Raimondu Paulu, kā arī Jaunā viļņa (JV) organizatoriskās komitejas priekšsēdētāju Aleksandru Šenkmanu un Dzintaru koncertzāles māksliniecisko vadītāju Ļevu Ostrovski. Trencis pamato savu ierosmi ar to, ka valsts šā konkursa rīkotājiem nav pateikusies, kaut gan pasākums, kas reklamē Jūrmalu pasaulē, notiek jau vairākus gadus. Tas vēl nav viss: konkurss esot "stiprinājis attiecības starp Latviju un Eiropas, NVS, Āzijas, Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm", turklāt Jūrmalai tas nes labumu, bet nacionālie jautājumi šajā gadījumā esot jānoliek malā.

Bravo, tiešām lieliski, viss ir pareizi! Tikai – kāds Ģirta Trenča teiktajam ir sakars ar TZO? Lasu prezidenta mājaslapā: "Ordeni piešķir par nopelniem Tēvijas labā, kas var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā darbā. Ar ordeni var apbalvot arī obligātā dienesta karavīrus un citu valstu pilsoņus. Par nopelniem uzskatāma ilgstoša, priekšzīmīga un panākumiem bagāta darbība, kā arī atsevišķi izcili darbi Latvijas neatkarības atjaunošanas vai valsts tālākās nostiprināšanas un veidošanas laikā."

Vispirms noliksim malā Raimondu Paulu: viņš ar TZO jau ir apbalvots atbilstoši visiem kritērijiem, un man nav nekādu šaubu par to, ka Maestro ir saņēmis ordeni par nopelniem Tēvijas labā. Taču ko teikt par atlikušajiem visnotaļ godājamajiem kungiem? Vai diži veiksmīgs biznesa projekts, kurā gan Šenkmans, gan Ostrovskis ir talantīgi izpildītāji, var atrasties līdzsvarā ar tām darbībām, ko dēvē par "izciliem darbiem Latvijas neatkarības atjaunošanas vai valsts tālākās nostiprināšanas un veidošanas laikā"? Turklāt – kāpēc Trenča kungs pie Jūrmalas starptautiskās reklamēšanas pasākumiem, kuru organizatori pretendētu uz TZO, nepieskaita arī, piemēram, krievu humora festivālu Jurmaļina, Pojuščij Kivin vai humora šovu Nasha Russia, kas arī izdaiļo Dzintaru koncertzāles skatuvi tikpat masīvi kā Jaunais vilnis?

Atsevišķa saruna var izvērsties par komponistu un pianistu Igoru Krutoju: kā pret kultūras cilvēku, kā pret mākslas vērtību radītāju – nekādu pretenziju! Taču Ģirta Trenča ierosinājums bīdīt viņu ordeņa ieguvēju rindās drīzāk izskatās pēc apzinātas provokācijas: šķiet, neviens nešaubās, ka Krutojs, pats nebūdams pie vainas, no "vienkāršajiem lasītājiem" dabūs tādu mēslu gāzienu, ka par maz neliksies. Un tad "nacionālie jautājumi", kurus tā mēģina nolikt malā Trenča kungs, pēkšņi izrādīsies pavisam centrāli.

Protams, tas ir normāli diskutējams jautājums – TZO Igoram Krutojam, taču tas nerada kauna sajūtas – atšķirībā no bezmērķīgi pamestiem valsts augstākajiem apbalvojumiem dažādiem personāžiem, kuriem ar Latviju vien tāds sakars, ka tie ballējušies kopā ar kādu no mūsu valsts prezidentiem. Bet ne tikai ballēšanās vien ir svarīga: pirms dažiem gadiem eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga piesprauda minēto ordeni kriminālpersonāžam un starptautiskajam spekulantam Džordžam Sorosam. Par ko? Par "Sorosa fonda atbalstu Latvijai demokrātijas nostiprināšanā, atvērtas pilsoniskas sabiedrības veidošanā, kā arī tiesiskas valsts veidošanā" – tā teikts Prezidenta kancelejas mājaslapā. Cik tālu mūs novedusi "tiesiska valsts" un "atvērta pilsoniskā sabiedrība", nu redzam un jūtam.

Ordeni var saņemt arī tad, ja personāžu sakars ar Latviju mazliet ciešāks: ja, piemēram, tie, apstākļu spiesti, darbojušies Latvijā kā diplomāti. Savulaik izraisījās diskusija par TZO piešķiršanu ASV vēstniecei Ketrinai Todai-Beilijai un Krievijas Federācijas vēstniekam Viktoram Kaļužnijam. Bet ko tik vērtīgu Latvijai bija izdarījusi par Mājsaimnieci iesauktā Ketrina? Un kādi nopelni "Tēvzemes labā" bija Kaļužnijam? Latvijas Ārlietu ministrijai, izrādās, ir līgums ar vairākām valstīm par automātisku TZO piešķiršanu tiem vēstniekiem, kuri beidz savu darbību Latvijā. Piedodiet, par kādu automātiskumu var runāt situācijā, kad TZO prestižs sāk veidoties katastrofāli zems?!

Taču visdīvainākais ir tas, ka nav jau iespēju nevienam pavaicāt – sakiet, lūdzu, kāpēc valsts augstākie apbalvojumi tiek piešķirti, maigi sakot, neviennozīmīgi vērtētām personām? Atbildes vietā amatpersonas neveikli atmet ar roku, pasūtīdamas jautātājus... nē, nevis tur, kur jūs domājat, bet uz Ordeņa domes kapitulu, kas lemj par apbalvojumu piešķiršanu. Taču tur nostrādā tādi mafijas kopienas likumiņi: kapitula locekļi klusē, it kā būtu devuši omertas zvērestu. Ja Lāčplēša ordeni dabūs Melnais bruņinieks, negaidiet atbildi uz jautājumu – kāpēc? Tāpēc, ka tā vajag, un viss.

Svarīgākais