Var jau teikt, ka Krājbankas situācija nekādā veidā nav saistīta ar Latvijas ekonomikas strukturālo spēku, tajā nozīmē, ka tās cēlonis meklējams Snoras bankas akcionāru problēmās.
Savukārt Snoras problēmas, visticamāk, izrādīsies saistītas ar SAAB darījuma izgāšanos Zviedrijā, un vispār pie visa vainīgs tātad ir Antonovs un viņa pakalpiņi, kas pārkāpuši likumu. Tas viss ir taisnība, un tomēr tam vairs nav lielas nozīmes. Lai arī Krājbanku pat tuvu nevar salīdzināt ar Parexu, tomēr citādāk vēl nenozīmē labāk.
Ja jau Lietuvas valdība gribētu, tā varētu ieguldīt naudu ne tikai Snoras problēmu risināšanā pašmājās, bet arī Snoras meitas bankas glābšanā Latvijā. Vai viņi to darīs? Diez vai Lietuvas valdība pati jau zina atbildi uz šo jautājumu, taču intuīcija man saka, ka viņi to nedarīs. Pietiks pašiem ar savām problēmām Lietuvā un sagaidīt, ka Latvija spētu izdarīt diplomātisku spiedienu uz Lietuvu, protams, nenākas.
Nav dzirdēts, ka mūsu ārlietu ministrs jau būtu Lietuvā, vai vismaz būtu sazvanījies ar savu kolēģi, nav dzirdēts, ka Ministru prezidents rīt gatavotos doties vizītē utt. Nav arī dzirdēta diplomātijā tik izplatītā publiskā vēršanās pie kaimiņiem, tā teikt, pārliecības paušana, ka Lietuvas valdība būs godprātīga un atbildīga akcionāre un rīkosies saskaņā ar visaugstākajiem ētikas un labas gribas standartiem, nevis kā kaut kāda kapitālisma haizivs, kurai rūp tikai nauda un peļņa. Nav dzirdēts vispār nekas šajā virzienā. Valdība kā parasti izskatās nesagatavota, pārsteigta bez jel kāda plāna, neskatoties uz to, ka, kopš publiskās informācijas izskanēšanas par Snoras problēmām, ir pagājušas jau piecas pilnas dienas.
Ja Lietuvas valdība neglābs Krājbanku, vēl ir iespējams, ka to nacionalizēs un glābs Latvijas valdība, tādējādi kļūstot par jau piektās (!) bankas īpašnieci. (Citadele, Parex, Hipotēku, kā arī AP Anlage und Privatbank Šveicē).
Ja tā, tad atkal pārņemšana būs notikusi valstij tālu ne tajā izdevīgākajā veidā. Izmaksas šādam plānam nav šobrīd prognozējamas. Skaidrs, ka tās būs milzīgas, taču tas ir otrs pareizākais variants, ņemot vērā sekas, kuras jau tā novājinātajai ekonomikai radīs Krājbankas maksātnespēja.
Cik var saprast no amatpersonām, šoreiz tiek nopietni izskatīts arī maksātnespējas variants, kas nozīmē, ka valstij visticamāk būs jāiesaistās noguldījumu līdz 100 000 eiro atmaksā, jo Noguldījumu garantiju fonds nez vai spēs "pacelt" visu atmaksas apjomu.
No menedžmenta viedokļa valdībai tomēr šis ir pats vienkāršākais variants. Daži valdībā ir sapratuši, ka jau ar esošo četru banku pārvaldi īpaši nevedās, pareizāk sakot, zaudējumi, kurus šīs bankas rada valstij, ir milzīgi un talantīgu vadītāju, kas spētu vezumu izkustināt, nav. Līdz ar to uzņemties vēl viena ļoti sarežģīta bankas sanācijas procesa vadību negribas, zinot, ka kompetences un kadru trūkst. Par laimi, ir tā sauktie aizdevēji. Gan jau atkal - kā liks, tā bāliņi darīs.
Ja tomēr tiks izvēlēts Krājbankas maksātnespējas variants, tad trieciens novājinātajai ekonomikai būs skarbs.
Valsts uzņēmumu un pašvaldību nauda, uzņēmumu un privātpersonu zaudējumi, nerunājot nemaz par visādiem juridiskiem sarežģījumiem ar Air Baltic utt. Tas viss nav un nebūs kaut kā vienkārši norakstāms vai paslaukāms pagultē. Atkal tiks zaudētas darbavietas, ieņēmumi, atkal būs nepatīkami jāmaina budžeta plāni. Mēs katrs to jutīsim.
Ja šiem jaunumiem pieliek klāt pesimistiskās ziņas no Eiropas, kas kļūst nepatīkamākas ar katru dienu, un pesimismu pasaules finanšu tirgos, aina iezīmējas visai skaidra – tā sauktais otrais krīzes vilnis ir klāt.