Ivans Susaņins un 9. Saeima

2. oktobrī vēlētāji, balsojot par jauno Saeimas sastāvu, vienlaikus izliks atzīmes arī iepriekšējai likumdevēja komandai.

9. Saeima startēja 2006. gadā. Tās darbība saistās gan ar diviem treknajiem gadiem, gan periodu, kad deputāti glāba (it kā) valsti no izputēšanas krīzes laikā. Vispirms tiksim skaidrībā, kam (un vai) pienākas varoņa lauri. Te nu derētu atgādināt seno krievu leģendu par zemnieku Ivanu Osipoviču Susaņinu (XVI gs.), kurš pieteicās pavadoņos poļu armijai, kad tā devās iekarot Maskavu. Solītā taisnākā ceļa vietā viltīgais Ivans ieveda poļus purvā. Daudz karavīru noslīka nepārvaramajos akačos, bet arī Susaņins tika sodīts ar nāvi, mirstot kā tautas varonis, kam turpmāk lemts dzīvot leģendā.

Interesanti, vai poļi toreiz pieņēma racionālu lēmumu? Pieņemsim, ka pēc ievešanas slīkšņā Ivans Osipovičs tomēr atminētos (saprātīgas argumentācijas vai spīdzināšanas iespaidā) pareizo taku un Rečes Pospoļitas armijas atlikušās pluskas tiktu laimīgi izvestas no purva – vai tad poļiem vajadzētu sumināt Susaņinu kā savu glābēju? Vai tas, kurš ieved purvā, bet pēc tam sāk meklēt taku ārā no slīkšņas, ir sumināms kā glābējs? Velkot paralēles, varētu secināt, ka arī Saeima, nevis glāba valsti, bet nodarbojās ar seku pārvarēšanu, par kurām pati bija atbildīga. Politiķi un partijas, kas valsti ievilka dziļā purvā, tagad paziņo, ka viņiem – Godmanim, Dombrovskim vai kādam citam no aizejošās Saeimas – pienākas lauri par tēvzemes glābšanu. Tā, piemēram, Īslandē visi tie, kas vainojami valsts bankrotā, ir atstādināti no varas. Pat vairāk – 27. septembrī Altings nobalsoja par to, ka Īslandes godmanis – premjerministrs Geirs Horde – ir jātiesā īpaši izveidotā tiesā, kas izskata amatpersonu noziegumus. Latvijā tie paši ļaudis, kas ieveda valsti purvā, pieprasa, lai tagad vēlētāji viņus apbalvo par valsts izvilkšanu no purva dūkstīm. Runāsim atklāti: varas partijām un to līderiem nav nekādu morālu tiesību pretendēt uz varoņu lauriem. Tieši pretēji – uz Saeimu gulstas vislielākā atbildība par to, ka tā neapturēja iedzīvotāju kreditēšanās neprātu, jo pazemīgi izdabāja baņķieriem un nekustamo īpašumu spekulantiem. Likumdevējs varēja pielikt punktu aizņemšanās dullumam, gan ieviešot nodevas kredītiem, gan apliekot ar agresīviem nodokļiem ienākumus no nekustamo īpašumu pārdošanas. Tobrīd, kad Saeima sāka glābt Latviju, patiesībā tā vispirms glāba baņķieru mantu, starptautisko sindikātu un citu ārvalstu nerezidentu ieguldījumus.

Labi, distancēsimies no ekonomiskās krīzes emocionālajiem novērtējumiem. Izvērtēsim Saeimas darbību ārpus ekonomikas dimensijas, aplūkojot valsts iekšējo drošību un demokrātijas attīstību. Te nu atliek secināt, ka tieši 9. Saeima ir visbailīgākā visā Latvijas likumdevēju vēsturē – īsts zaķpastalu parlaments, kas nespēj realizēt konsekventu politiku. Turklāt šī ir pirmā Saeima, kas atteicās realizēt tautas pausto vēlmi un neievēroja Satversmes principus attiecībā uz referenduma rezultātu izvērtējumu. Atgādināsim, ka runa ir par 2007. gada pavasarī pieņemtajiem grozījumiem Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā. Tika paredzēts, ka Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāti drīkstēs veikt pārbaudes drošības iestādēs. Ierosinājumu galvenais motīvs bija atklātās nelikumības KNAB un citās struktūrās, kur atbildīgi darbinieki konfiscētos naudas līdzekļus sāka tērēt uzdzīvei vai izmantoja spekulācijām nekustamo īpašumu tirgū. Zināmu iemeslu dēļ Valsts prezidente nekavējoties iniciēja referendumu par abiem ar drošību saistītajiem likumiem. Pretēji viņas cerībām, 2007. gada 7. jūlijā Vairas Vīķes-Freibergas iniciatīva izgāzās. Latvijas pilsoņi, boikotējot referendumu, panāca, ka Saeimas pieņemtie (demokrātiskie) labojumi ieguva likuma spēku. Diemžēl tautas atbalsts parlamentārajai kontrolei pār drošības iestādēm bija spēkā tieši vienu dienu... Ignorējot pilsoņu viedokli, deputātu vairākums akceptēja noraidīto likuma variantu.

Tas savukārt aizkavēja nepieciešamās pārmaiņas un ļāva pārvērst valsts drošības struktūras par spēļu placi Latvijai naidīgiem spēkiem. Sekas bija baudāmas 2009. gada 13. janvārī, kad (ne)zināmi specdienesti sarīkoja masveida provokācijas, kas izvērtās par stihiskiem nemieriem – tos izdevās novērst tikai ar militārās policijas iejaukšanos.

9. Saeima tikai nostiprināja pārliecību, ka "īstās politikas" funkcijas tā atstājusi valdībai. Vai šo pārliecību varēs mainīt nākamā Saeima, rādīs laiks.