Izdevniecība Atēna ir laidusi klajā L. Lapsas, A. Margēvičas, K. Jančevskas grāmatu Cits ķēķis: Zem likumīga «jumta».
Grāmata atsedz Latvijas specdienestu darba aizkulises, kā un ar kādām metodēm tiek ietekmēti tiesneši, prokurori un sabiedriskā doma, kā, manipulējot ar slepenu un konfidenciālu, tikai īpašām vajadzībām domātu informāciju, jebkuru sabiedrības priekšā var padarīt par noziedznieku arī bez tiesas un sprieduma.
Grāmata ir saistoši uzrakstīta, un to var lasīt gluži kā detektīvstāstu par Vaškeviča, Gulbja, Miķelsona, Štālberga un citu grāmatas varoņu darbībām.
Kāpēc ar šo darbu būtu jāiepazīstas visiem, kuriem nav vienaldzīga Latvijas nākotne?
Vispirms – šīs grāmatas iznākšana ir apliecinājums tam, ka, par spīti visdažādākajiem Latvijas demokrātijas defektiem, mēs visi kopā esam izcīnījuši un pratuši nosargāt tādu vērtību kā vārda brīvība.
Vēl 2009. gadā bija brīdis, kad kādā apaļā galda diskusijā ar Krievijas kolēģiem visi no pieciem klātesošajiem Latvijas laikrakstu galvenajiem redaktoriem bija apsūdzēto statusā katrs savā krimināllietā par publicētiem rakstiem. Tolaik uz jautājumu, kur vārda brīvība ir lielāka – Latvijā vai Krievijā –, atbildēt bija grūti.
Tagad uz jautājumu, vai Latvijā ir vārda brīvība, atbildēt būs viegli. Pietiks parādīt grāmatu Cits ķēķis. Šāda veida grāmatu brīva iznākšana un brīva pieejamība ir labākais apliecinājums, ka Latvijā ir vārda brīvība.
Citas atziņas nav tik optimistiskas.
Ja šāda grāmata iznāktu laikā, kad Saeima balsoja par slavenajiem 2007. gada grozījumiem specdienestu likumos, kas paredzēja stingrāku parlamentāro kontroli pār dienestiem, tad ļoti iespējams, ka nenotiktu specdienestu spēles, iesaistot tajā toreizējo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura iniciēja referendumu par grozījumiem specdienestu likumos. Lai gan referendums neatbalstīja prezidentes iniciatīvu, Saeimas deputāti nobijās un piekāpās specdienestiem visos punktos. Tiesa, bez materiāliem, kas vecāki par 2006. gadu, grāmata nebūtu tik pārliecinoša.
No tā jāsecina, ka pēc tam, kad tika novērsti kontroles pastiprināšanas draudi, specdienesti vairs ne no kā nebaidās un, masveidā darot nelikumības, gādā materiālus šai un citām atmaskojošām grāmatām.
L. Lapsa u. c. ar 5piecu gadu novēlošanos pamato, ka Kalvītim bija taisnība, bet likumdevēji 2007. gadā nedrīkstēja padoties spiedienam.
Trešā lieta, par ko būtu jākliedz. Pieņemsim, ka kaut nedaudz taisnības ir apgalvojumā: «KNAB absolūti nelikumīgi, aizmuguriski un nelietīgi vērsās pret prokuroriem, mēģinot nevis izmeklēt noziedzīgus nodarījumus, bet gan norādītos prokurorus publiski nomelnot, iespaidot, psiholoģiski terorizēt...
Ģenerālprokurors pats mudināja uz šādu izrēķināšanos ar prokuroriem, izmantojot masu medijus...» (90. lpp.).
Ja Cita ķēķa fakti ir pareizi, tad Saeima nedrīkstēja Jāni Maizīti atkārtoti ievēlēt par ģenerālprokuroru. Maizīša atkārtota ievēlēšana bija vajadzīga tikai tiem spēkiem, kas vēlas iznīcināt tiesiskuma un demokrātijas paliekas Latvijā. Taču nepārvēlēt tik varenu un visspēcīgu ģenerālprokuroru var tikai ar slepenu balsošanu un tikai publiski solot, ka prokurors – manipulators tiks noteikti pārvēlēts.
Kas no tā izriet? Nedrīkst dēvēt par tiesiskumu prasību bez ierunām, turklāt atklātā balsojumā apstiprināt jebkuru amatpersonu, kuru izvirza tieslietu vai specdienestu sistēmas shēmotāji.
Ceturtā L. Lapsas un citu autoru izvirzītā problēma skar Latvijas informatīvo telpu, kad vairākos gadījumos specdienestu sulainis un žurnālists kļūts par sinonīmu. Problēmas nav tika negodīgos vai noziedzīgos darboņos KNAB vai citu dienestu rindās. Lielas problēmas ir arī informatīvajā telpā un šīs nozares ētiskajā krīzē, jo atrodas žurnālisti, kas piekrīt nomelnot jebkuru, ja vien uz to norāda specdienestu kurators. Pat vairāki žurnālisti, interneta vietnes un TV pārraides pārtop par speciālo dienestu PR nodaļām, kuras kopīgi ar specdienestu figūrām izplāno, kā publiski iznīcināt kāda dienesta vadībai nevēlamus pretiniekus un vissāpīgāk pretiniekam interpretēt konfidenciālu vai slepenu informāciju.
Kā pietrūkst grāmatā? Man noslēgumā pietrūka zināma kritiska apkopojuma. Es noteikti šādu grāmatu papildinātu ar skaidrojošo vārdnīcu, kas turpmāk atvieglotu pareizi saprast Jutas Strīķes vai citu KNAB darboņu publiskos paziņojumus, kad tos no KNAB valodas pārtulkotu latviešu valodas literārajā dialektā.
Manis piedāvātais vārdnīcas projekts izskatītos šāds:
Kā KNAB, Saeimas Nacionālās drošības komisijai, citiem dienestiem un kontrolētājiem būtu jāreaģē uz grāmatu? Vienīgais, kā var godīgi atspēkot grāmatas tēzes, ir panākt, lai KNAB publiskām kampaņām sekotu ātra taisnīga un neapstrīdama tiesa ar objektīviem notiesājošiem spriedumiem visiem korumpantiem. Ja šādu panākumu tuvākajā laikā nebūs, tad Saeimai ir jāsāk diskusija gan par radikālām reformām KNAB, neizslēdzot šīs struktūras funkciju nodošanu valsts policijai, gan par radikālām reformām tieslietu sistēmā.
***
KNAB amatpersonas paziņojumu skaidrojošā vārdnīca ar paziņojumu tulkojumu latviešu valodā
KNAB paziņojums: Patlaban KNAB rīcībā esošie pierādījumi liecina, ka ir veiktas noziedzīgas darbības. Tulkojums latviešu valodā: KNAB nav nekādu pierādījumu, ir ļoti daudzu telefona sarunu atšifrējumi, kuros ir pieminēti tādi vārdi kā «Ainārs», «Andris» un «Aivars».
KNAB paziņojums: Izmeklēšanas laikā darbības notiek daudzās ārvalstīs. Tulkojums latviešu valodā: Mēs velkam laiku, cerot, ka brīvībā esošie aizdomās turamie, kurus mēs visu šo laiku cītīgi noklausāmies, paši viens otram pastāstīs, kur meklēt jel kādus pierādījumus.
KNAB paziņojums: Lieta ir ļoti sarežģīta, tāpēc gada laikā nevienam nav uzrādīta apsūdzība. Tulkojums latviešu valodā: Mēs visus aizturējām bez jebkādiem pierādījumiem, pierādījumu joprojām nav, un mēs nezinām, kā izvingrot no šīs situācijas.
KNAB paziņojums: Mūsu savāktie pierādījumi dod mums pamatu stingrai pārliecībai, ka lieta tiesā neizjuks. Tulkojums latviešu valodā: Lai gan mums neizdevās iegūt pierādījumus izvirzītajās apsūdzībās, bet mēs sarunājām, ka lietu pirmajā instancē izskatīs paklausīgs tiesnesis, kurš ietupinās pilnīgi visus arī bez jebkādiem pierādījumiem.