Laikā, kamēr Eiropas Komisijas vadība un Eiropas Centrālās bankas vadība pūlas nomierināt publiku Eiropā un pasaulē, solot, ka Eiropa atrisinās savas problēmas, neizraisot lielu globālo krīzi, Starptautiskā valūtas fonda (SVF) vadītāja Kristīna Lagāra citu pēc cita sniedz šokējošākus paziņojumus par to, ka pasaules ekonomika ir pietuvojusies tikpat dramatiskiem satricinājumiem kā 20. gadsimta trīsdesmito gadu pasaules ekonomikas sabrukuma – lielās depresijas – laikam.
«Pasaulē vairāk nav tādu valstu, kurām būtu imunitāte pret krīzi, un tas vienlīdz attiecas kā uz trūcīgajām, tā attīstības un attīstītajām valstīm,» paziņoja SVF prezidente.
Lagāras uztraukumam ir divi būtiski cēloņi. Pirmais: SVF ir resursi, lai sniegtu finanšu atbalstu mazajām vai vidējām valstīm. SVF nav resursu, lai palīdzētu, ja problēmās nonāks ASV un visa Eiropas Savienība. Pie šāda pavērsiena SVF kļūs vienkārši lieks. Jau šobrīd Ķīnas finanšu resursi ir tik lieli, ka Ķīnas iespējas ir lielākas nekā SVF.
Otrais ir daudz bēdīgāks cēlonis. Krīžu cēlonis ir ekonomikas pamatprincipi jeb t.s. Vašingtonas konsenss, kuru SVF uzspiež valstīm, kas pretendē uz SVF kredītiem. Kopš 1989. gada starptautiskā palīdzība tika piešķirta tikai tad, ja valsts apņēmās īstenot Vašingtonas konsensa principus, ja valsts loma ekonomikā tika samazināta un, cik vien iespējams, viss tika nodots privātā sektora īpašumā.
Jau no 20. gadsimta beigām tika norādīts, piemēram, Hadžūna Čanga grāmatā Sliktie samarieši, ka lielākā izaugsme ir valstīm, kas ierobežo kapitāla kustību un ar valsts subsīdijām atbalsta vai atbalstīja rūpniecību. Kā piemērus Čangs min Indijas, Ķīnas, Dienvidkorejas u.c valstu izaugsmi. Pie līdzīgiem secinājumiem nonāca arī ekonomisti ar pasaules vārdu. Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krūgmens (Depresīvās ekonomikas atgriešanās un 2008. gada krīze) secināja, ka krīžu cēlonis ir pārāk cītīga sekošana Vašingtonas konsensam.
To, ka tieši SVF uzspiestās reformu receptes citām valstīm padziļina krīzi, bija spiesta atzīt arī SVF vadība. 2011. gada 4. aprīlī Starptautiskā valūtas fonda prezidents Dominiks StrossKāns uzstājās ar lekciju Vašingtonas universitātē. StrosaKāna galvenie secinājumi bija, ka SVF ir jāatsakās no trim dogmām. Pirmā. Apgalvojums, ka «vienkārši valsts monetārās un fiskālās politikas likumi garantē tai stabilitāti» ir nepatiess, jo tie stabilitāti negarantē. Šī atziņa ir skaļa pļauka jaunajam Eiropas fiskālas deficīta paktam – tas stiprina federālismu, bet negarantē stabilitāti. Tāpēc Lielbritānija neparakstīja šo dokumentu. Otrā – «deregulācija un privatizācija rosina to valstu izaugsmi un uzplaukumu, kas šādu politiku īsteno». Kā atklājās, nerosina un neīsteno. Tā ir pat kaitīga izaugsmei. Trešā. Dogma, ka «brīvi finanšu tirgi korekti nodrošina resursu piegādi tur, kur tie ir nepieciešami, kā arī tas, ka tirgi spēs efektīvi pašregulēties», izrādījās aplama.
Lai novērstu un mazinātu krīzes, SVF ir jāatsakās no šīm trim dogmām, secināja SVF tālaika prezidents. Pēc Dominika StrosaKāna uzstāšanās kāds finanšu analītiķis izteicās, ka šis cilvēks nedzīvos ilgāk par mēnesi. Tā arī bija, tēlaini runājot. Nekavējoties tika izmantota viena Dominika StrosaKāna vājība uz pretējo dzimumu, un pēc istabenes sūdzības 14. maijā SVF prezidents tika arestēts. Pēc aresta viņš atkāpās no SVF vadības, bet vēlāk visas apsūdzības tika noņemtas.
Vašingtonas konsenss ir SVF politikas noteicošais instruments arī tagad. Tikai šobrīd vairs nav nekādu ilūziju par to, ka ekonomiskie principi, kas tiek uzspiesti visām valstīm, SVF kredītu saņēmējām, jeb t.s. Vašingtonas konsenss ir varas pārdalīšanas, nevis attīstības instruments. Atteikšanās no prasības privatizēt visus valsts uzņēmumus, ko piedāvāja StrossKāns, nozīmē, ka globālais Rietumu finanšu kapitāls vairāk nevarēs ar minimāliem izdevumiem sagrābt citu valstu nacionālās bagātības.
Savukārt, turpinot tādā pašā garā, ekonomikas sabrukums būs ar neiedomājamu mērogu. Pašreizējie SVF principi radīs pasaulē vēl lielāku ekonomikas sabrukumu, tiklīdz tos sāks īstenot nevis pret marginālām valstīm, kā Latviju vai Rumāniju, bet jau piemēros attiecībā uz lielajām valstīm – uz Itāliju vai Spāniju. K.Lagāra vienkārši nedaudz diplomātiskāk saka pasaules sabiedrībai to pašu domu, kuru pārāk tieši un nediplomātiski izteica iepriekšējais SVF prezidents.