Frensiss Fukujama ir viens no spilgtākajiem ASV domātājiem, kurš daudzus gadus ir tieši piedalījies ASV ārpolitikas stratēģijas izveidē. Fukujama pasaules slavu ieguva, kad 1989. gadā, 5 mēnešu pirms Berlīnes mūra krišanas, žurnālā National Interest publicēja rakstu Vēstures beigas, kurā prognozēja sociālisma sistēmas sabrukumu. Raksts pārtapa grāmatā The End of History and the Last Man, kura 1992. gadā kļuva par pasaules bestselleru un tika pārtulkota 20 valodās.
Žurnāls Foreign Affairs šā gada pirmajā publicēja jaunu, konceptuālu Fukujamas rakstu Nākotnes vēsture.
Fukujama sāk rakstu ar nozīmīgu secinājumu. Gan 2008. gada globālā krīze, gan eirozonas krīzes cēlonis ir vāji regulētās tirgus ekonomikas modelis, kas Rietumu pasaulē dominēja pēdējos 30 gadus. Vienmēr, kad sākas ievērojamas kapitālisma sistēmas krīzes, sākas kreisu ideju uzplaukums un tiek izstrādāti kreisi valsts un ekonomikas pārvaldes varianti. Taču pēc 2008. gada nekas tāds nav noticis. Kreisā alternatīva nav piedāvāta. Kāpēc nav iezīmējusies ideoloģiska alternatīva brīvā tirgus ekonomikai?
Viens apstāklis, uz ko norāda Fukujama, ir globālā kontrole pār masu informācijas līdzekļiem. «Jaunajā pasaules iekārtojumā galvenos labumus savās rokās koncentrēja šaura grupa, kas pārvalda finanšu un augsto tehnoloģiju sfēru. Šīs grupas intereses dominē gan masu informācijas līdzekļos, gan politiskajās diskusijās.» Taču tas nav galvenais. Galvenais: kreisajiem nav ideju! Pat ja kaut kādu pārpratumu rezultātā Rietumu kreisie nonāk pie varas, tad viņu enerģija tik iztērēta, lai saglābtu agrāk izcīnītās privilēģijas, mēģinot uzturēt tādu labklājības līmeni, kāds vairs neatbilst ekonomikas iespējām. Fukujama uzskata, ka kapitālisms novērsa marksisma draudus, izveidojot sabiedrības, kurās dominēja nevis strādnieku šķira, bet gan vidusšķira. Vidusšķira ir tie, kas varēja iegūt salīdzinoši labu izglītību, kam pieder īpašums vai arī ir savs bizness. Lielākos draudus demokrātijai Fukujama saskata tehnoloģiju un globalizācijas procesā, kad lielākā daļa cilvēku nespēs iegūt vidusšķiras statusu.
Kādu Fukujama redz izeju? Ir neizbēgama kapitālisma ideoloģijas korekcija! Apsteidzot kreisās idejas paudējus, ir jārada alternatīva ideoloģija neoliberālajai brīvā tirgus koncepcijai.
Fukujama ieskicē jaunās ideoloģijas kontūras.
Jaunajai ideoloģijai ir jābalstās uz nostāju, ka demokrātiskām vērtībām ir jābūt pārākām pār ekonomiku. Jāatjauno valsts varas autoritāte. Valstij jākļūst par galveno leģitīmo sabiedrisko interešu nesēju. Jaunā ideoloģija neuzskatīs tirgus ekonomiku par mērķi. Pretēji – atbalsts brīvajam tirgum ir jānovērtē pēc tā, vai tas palīdzēs uzkrāt bagātību un vai tas stiprinās vidusšķiru.
Jauna ideoloģija nevar tikt radīta bez nopietnas un konsekventas mūsdienu neoklasiskās ekonomikas kritikas. Ir kritiski jāizvērtē arī tādas dogmas kā individuālo vēlmju prioritāte un dogma, ka pievienotā vērtība precīzi raksturo tautas labklājības līmeni.
Globalizācijas kritika ir jāveido no nacionālo interešu leņķa. Ir jāsāk smagi kritizēt tās elites, kuras upurēja visas sabiedrības labklājību, lai garantētu superienākumus nelielai izredzēto grupai. Fukujama kritizē praksi, kad elites izmanto citiem nepieejamas politiskās sistēmas iespējas, lai nosargātu savas privilēģijas. Vienlaikus izpaliek demokrātisks kontroles mehānisms, kas var līdzsvarot situāciju.
Šī kritika visai precīzi attiecas arī uz Latviju, kurā citiem nepieejamas politiskās sistēmas iespējas – kriminālprocesi, slepenības pielaides utt. – tiek izmantotas šauri privātu (nevis sabiedrības) interešu nosargāšanai. Savukārt iespējas kaut vai Saeimas deputātiem veikt demokrātisku kontroli tiek apslāpētas jau iedīglī.
Kamēr Fukujama iezīmē jaunās ideoloģijas aprises, paredzot valsts lomas un varas nostiprināšanu, Latvijas valdība ar koalīciju priekšgalā traucas uz vakardienu.
Valdība un tās padomnieku kopums pūlas panākt, lai sabiedrība pieņem valsts lomas samazināšanos, pastiprinot jau brūkošo neoliberālisma ideoloģiju. Pasaulē tikmēr jau virmo pilnīgi citas ideoloģiskas nostādnes, kurās valstij būs jāuzņemas funkcija apturēt tirgus stihiju, ja tā apdraudēs vidusšķiras labklājību. Ikvienai valstij jaunās ideoloģijas ietvaros būs vajadzīgi instrumenti valsts uzņēmumu izskatā, kuriem būs jāatjauno sabiedrības uzticība valsts varai. Valstij būs jāaizstāv vidusšķira un demokrātija no kreisa vai labējā populisma alternatīvas. No tā izriet, ka Latvijas valdībai ir jāaptur visas privatizācijas shēmas un jāgatavo valsts sektors uzņemties daudz lielāku lomu un atbildību nekā pašlaik.