Šā gada 5. aprīlī Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis aģentūrai AFP izteica ļoti skarbu eirozonas pārvaldes kritiku, apgalvojot, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) faktiski manipulē ar Māstrihtas kritērijiem, tādējādi kavējot valstis, kas vēlas pievienoties Eiropas vienotajai valūtai.
Dombrovskis draud sūdzēties Eiropas Savienības līderiem par ECB patvaļu! Ko tas nozīmē?
Lai lemtu par gatavību eirozonai, ECB kandidātvalstu inflāciju salīdzinājumā iekļaus visu – arī to ES dalībvalstu likmes, kas ir iesaistītas Starptautiskā Valūtas fonda pārraudzītajās taupības programmās un kurās ir pat deflācija, nevis inflācija.
Savukārt, vērtējot dalībvalstu ilgtermiņa procentu likmes, problēmu skartās valstis netiks iekļautas izvērtēšanā. Latvijai tas nozīmē ļoti zemu inflācijas slieksni un ļoti zemas valsts obligāciju procentu likmes, aizņemoties naudu brīvajos finanšu tirgos.
Dombrovskis, un ne tikai viņš, savu politisko karjeru ir cieši saistījis ar Latvijas iedzīšanu eirozonā. Ministru prezidentu (un ne tikai viņu), šķiet, pārņem histērija, ja parādās kaut vai hipotētiski draudi, ka Latvija var netikt uzņemta eirozonā 2014. gadā.
Pamēģināsim pārtulkot no Briseles diplomātiskās valodas latviešu valodā, ar kādiem vēstījumiem apmainījās Latvija un ECB.
Latvijas valdības vēstījums ir tiešs un nepārprotams. Latvija nav un tuvākajos desmit gados nebūs gatava dalībai un konkurencei eirozonā. Taču tieši tuvākos pāris gadus mēs spēsim izpildīt tehniskos normatīvus, lai kvalificētos dalībai eirozonā. Ja mūs eirozonā neuzņems tieši šajā brīdī, tad mēs Māstrihtas normatīvus, iespējams, nespēsim izpildīt nekad. Paņemiet mūs eirozonā tagad!
Tagad aplūkosim ECB loģiku. Ir pilnīgi skaidrs, ka vairākas mazas ES valstis spēs sakonstruēt (vismaz uz īsu brīdi) jebkurus makroekonomiskos normatīvus. ECB saprot: valdībiņas ir tā iemācījušās manipulēt ar politisko eliti un makroekonomiskajiem rādītājiem, ka uz dažiem gadiem melnu spēs padarīt par baltu. ECB vēstījums ir skaists un saprotams – nevajag jaukt valsts gatavību eirozonai ar valdību prasmi saķīmiķot makroekonomiskos rādītājus.
Bez šīs elegantās domu apmaiņas starp Latvijas valdību un ECB ir vēl viens pragmatisks jautājums. Kāpēc eirozonā uzņemt vēl vienu smagu problēmu skartu un praktiski bankrotējušu valsti, kuras iedzīvotāji jau tā ir negatīvi noskaņoti pret eiro un ES? Latvijas prognozējamais ekonomiskais kolapss (veselības aizsardzības un izglītības sistēmas sabrukums, pensiju sistēmas krahs un iedzīvotāju masveida emigrācija) iestāsies neatkarīgi no tā, vai mūs uzņems vai neuzņems eirozonā. Ja kolapss iestāsies uzreiz pēc uzņemšanas eirozonā, tad Latvijas iedzīvotāji visi kā viens sapratīs, ka vainīgs ir eiro. Tā vietā, lai meklētu vainīgos starp saviem politiskajiem un biznesa līderiem, lai meklētu problēmu cēloni arī sevī un savā pasivitātē, Latvijas ļaudis nospriedīs, ka vainīgs ir tikai un vienīgi eiro, bet Dombrovskis un visa viņa brigāde ir labākie līderi, kādi vien iespējami. Eiropa iegūs sīku, bet skaļu neapmierinātu gaudotāju baru, kas vēl skaļāk ubagos lielākus tiešmaksājumus un traucēs vadīt eirozonas kuģi arvien dziļāk globālajā finanšu okeānā.
Cerams, ka ECB korektās prasības, neatzīstot fiktīvu manipulāciju ar makroekonomiskiem un finanšu rādītājiem, ir konsekventa politika, nevis īslaicīga kaprīze. Tas ļautu Latvijas sabiedrībai atvadīties no bezjēdzīgi uzspiestā mērķa ieviest eiro par jebkuru cenu pat tad, ja tas prasa šīs valsts un latviešu tautas iznīcināšanu. Atteikšanās no eirozonas sapņa nozīmēs fundamentālu pārkārtojumu valsts ideoloģijā. Lai izvairītos no gaidāmā ekonomiskā kolapsa, būs jāizmanto visi valsts resursi un radikāli jāmaina arī Latvijas monetārā politika, un esošā līderu paaudze būs jāaizvieto ar tādiem, kuru smadzenes nav nozombētas ar eirozonas aromātu un kuri spēj strādāt nevis tikai eirozonas, bet vispirms Latvijas labā.