Satversmes tiesa 2. maijā plkst. 14 plāno pasludināt spriedumu par to, vai valsts pamatlikumam atbilst valdības noteikumos ietverto datu nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu saraksts.
Pagājušā gada vasarā Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība jeb AKKA/LAA, Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība, Latvijas Kinoproducentu asociācija un Latvijas Profesionālo aktieru apvienība iesniedza Satversmes tiesā pieteikumu. Minētās organizācijas uzskata, ka šo organizāciju tiesības uz īpašumu un autortiesībām aizskar tas, ka Ministru kabinets neļauj iekasēt autoratlīdzību no tukšiem datu nesējiem (flešiem, atmiņas kartēm, ārējiem cietajiem diskiem, mobilajiem tālruņiem utt.). Aizvainotās organizācijas pieprasa, lai tām tiktu maksāta autoratlīdzība, iekļaujot tajā visas funkcionāli līdzīgās iekārtas. Iesniedzēji uzskata, ka ikvienam, kas pērk kādu no datu nesējiem, ir obligāti jāsamaksā autoratlīdzība tieši šīm četrām organizācijām.
AKKA/LAA, izpildītāji, producenti un aktieri uzskata, ka gadījumā, ja ikviens atmiņas kartes pircējs nemaksā šīm četrām organizācijām autoratlīdzību, tiek pārkāpts Satversmes 105. pants, kas nosaka, ka «ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm», kā arī Satversmes 113. pants: «Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.»
Man tikko iznāca piedalīties diskusijā, kurā prezentācijas rādīja aptuveni divdesmit 25–50 gadus veci izglītoti ļaudis. Kad diskusija novirzījās uz jautājumu par autortiesībām un autortiesību organizāciju alkatību, noorganizēju improvizētu aptauju, lai noskaidrotu, kas glabājas ārējos cietajos diskos. Pamatā tās ir privātas fotogrāfijas un publiski atvērti faili, kā arī legāli faili, par kuriem autortiesības bija samaksātas, tos iegādājoties. Nevienam nekas no tā, kas glabājās datorā un datu nesējā, neattiecās uz objektiem, kuriem kaut vai attāli varētu būt saistība ar Latvijas Kinoproducentu asociāciju un Latvijas Profesionālo aktieru apvienību. Pārbaudot, kas glabājas atmiņas kartēs, atklājās, ka 100% atmiņas karšu piepildījums bija tikai un vienīgi pašu fotografētas bildes! Atkārtojot aptaujas jautājumu par atmiņas kartēm vairākās viesībās, rezultāts bija tāds pats – draugu un radu pulkā atmiņas kartēs glabājas tikai pašu bildētais. Tad jautāju: vai ir taisnīgi no šīm atmiņas kartēm iekasēt autoratlīdzību par labu četrām autoru un aktieru organizācijām? Atbilde ir viennozīmīgs nē!
Autortiesības un visas mantiskās tiesības uz visiem maniem fotoattēliem, kas glabājas manā atmiņas kartē un mana datora ārējā cietajā diskā, pieder tikai un vienīgi man. Ja kāds pieprasa no manis maksāt autoratlīdzību no manām mantiskajām tiesībām par labu kādam citam, tad tas ir tiešs un nepārprotams manu Satversmē garantēto tiesību pārkāpums. Ja man par atmiņas karti, kurā glabājas mani un manas ģimenes foto, ir jāmaksā autoratlīdzība kaut kādai aktieru organizācijai vai AKKA/LAA, tad pret mani kā indivīdu tiek pārkāpti abi minētie Satversmes panti, gan 105. pants, jo uz maniem foto tiesības uz īpašumu ir man, gan 113. pants, jo valstij ir jāaizsargā visu sabiedrības locekļu, tostarp arī manas autortiesības uz maniem fotoattēliem. Valdība un tiesa, kas selektīvi piemēro tiesības, pārkāpj Satversmi. Nevienai organizācijai nav tiesību iekasēt savā labā autoratlīdzību un mantisko labumu, kas pieder man, par maniem un manas ģimenes attēliem. Vismaz tik ilgi, kamēr es nenoslēdzu līgumu, pārdodot šādas tiesības kādam citam.
Neprognozējot Satversmes tiesas spriedumu, ir jāsecina, ka tagad ar Satversmes tiesas palīdzību četras alkatīgas organizāciju vēlas sagrābt mantisko labumu par tiesībām, kas tām nepieder un kas tām nepienākas.
Ja šāds mēģinājums izdosies, tad tikpat labi dzejnieki un rakstnieki var pieprasīt autoratlīdzību no katras pārdotas baltas lapas.
Valsts pienākums ir aizsargāt visu Latvijas iedzīvotāju autortiesības, nevis lemt par labu tikai četrām organizācijām, kas pretendē uz to mantisko atlīdzību, kas pienākas citiem.