Šīs nedēļas Latvijas statistikas dati bija kā auksta duša tam ultraoptimismam, kas virmoja Latvijas informatīvajā telpā visu pagājušo nedēļu pēc tam, kad Latvijas Bankas rīkotajā konferencē Apstākļiem spītējot: Baltijas valstu tautsaimniecības atveseļošanās pieredze Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagarda apsveica Latviju ar izcilo panākumu krīzes pārvarēšanā. Valdības un Latvijas Bankas vadība tīksminājās par Latvijas pirmo vietu Eiropas IKP čempionātā 2012. gada 1. ceturksnī.
Latvijas IKP izlase sakāva Vāciju ar rezultātu 5 pret 1 (precīzi 5,5% pret 1,2%). Visgrūtāk mums gāja ar Polijas, Igaunijas un Lietuvas IKP izlasēm, bet arī labāko no tām – Lietuvu – mēs sīvā cīņā sakāvām ar rezultātu 5,5:4,4. Pilnīga uzvara, un politiķi jau sāka valsts tēlam stūķēt virsū jau padilušo Baltijas tīģera kreklu.
Kad šampanieša pudeles tika noplaukšķinātas, parādījās Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija, kas liecināja, ka šā gada aprīlī Latvijas eksports salīdzinājumā ar 2011. gada aprīli ir palielinājies par 5,7%, bet imports par 16,9%. Turklāt kopējais ārējās tirdzniecības apgrozījums faktiskajās cenās 2012. gada aprīlī bija par 4,2% mazāks nekā iepriekšējā mēnesī. 2012. gada aprīlī īpaši dramatiski – par 7,4% – samazinājās eksporta vērtība.
Aprīļa statistika ir tik neglaimojoša, ka visiem augstajiem viesiem, kas pirms nedēļas slavēja Latviju kā vien mācēja, šonedēļ nāktos paust visai piesardzīgas atziņas. Ārējās tirdzniecības tendences demonstrē ļoti, ļoti negatīvu signālu – eksports pieauga par 5,7%, bet imports par 16,9%.
Kā zināms, IKP aprēķināšanas formulā eksports ir ar plusa zīmi, bet imports ar mīnusa zīmi. Šā gada aprīlī ārējā tirdzniecība IKP pieaugumā sagādāja lielu mīnusa zīmi 180 miljonu latu izskatā (ārējās tirdzniecības deficīts). Ja mēneša kopējais IKP ir aptuveni 1,1 miljards latu, tad, lai aprīlī IKP palielinātos, investīcijām un iekšējam patēriņam būtu jāpieaug vairāk nekā par 17%, jo citādi nebūs iespējams kompensēt iztrūkumu, kuru rada importa pārsvars pār eksportu. Taču, kā liecina tie paši CSP dati, aprīlī patēriņš nav palielinājies, tieši pretēji – patēriņš sāk samazināties.
2012. gada aprīlī, salīdzinot ar martu, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem salīdzināmās cenās, mazumtirdzniecības uzņēmumu kopējais apgrozījums samazinājās par 2,1%, rēķinot faktiskajās cenās, mazumtirdzniecības apgrozījums samazinājās par 0,5%. Tas nozīmē – lai šā gada otrajā ceturksnī Latvija uzrādītu IKP pieaugumu, investīcijām bruto kapitālā būtu jāpieaug desmitos procentu. Tieši tas statistikas pārskatos parādās. Atbilstoši CSP veiktajam IKP aprēķinam, 2012. gada pirmajā ceturksnī pret
2011. gada pirmo ceturksni izdevumi bruto pamatkapitāla veidošanai palielinājās par 39,0%!!! Jautājums: cik ilgi izdevumi bruto pamatkapitālā augs par 40% gada laikā? Vai 40% investīciju pieaugums liecina par ilgtspēju, sabalansētu attīstību, vai tas ir tikai grāmatvedības triks, pārcenojot nekustamo īpašumu novērtējumu pamatkapitālā? Turklāt kas tie par uzņēmējiem, kas par 40% palielina ieguldījumus uzņēmumā laikā, kad patēriņš sāk samazināties?
Formāli patēriņa skaitļi ir lielāki nekā pērn. Mazumtirdzniecības uzņēmumu kopējais apgrozījums faktiskajās cenās 2012. gada aprīlī, salīdzinot ar iepriekšējā gada aprīli, pieauga par 8,6%.
Atņemot no šā pieauguma inflāciju 2,2% apmērā, ir 6,4% pieaugums, taču tas, visticamāk, balstās pamatā uz importa patēriņu, un šāds pieaugums ilgtermiņā tikai pasliktina Latvijas maksājumu bilanci un rada draudus vietējās valūtas stabilitātei – apmaiņas kursam. Vizuāli šāda izaugsme atgādina slavenos treknos gadus.
Laika sprīdis, kurš bija vērojams pēc iestāšanās ES, tika nosaukts par treknajiem gadiem. Pašreizējais IKP pieauguma brīdis, visticamāk, nākotnē būs jāapzīmē kā treknie mēneši, kad uz neilgu laika posmu IKP skaitļi tika izkrāsoti jaukās krāsās. Jo tikai šādi ir iespējams uzturēt starptautiskā līmenī mītu, ka iekšēja devalvācija un akla sekošana Starptautiskā Valūtas fonda rekomendācijām ir vienīgais pareizais ceļš uz labklājību. Patiesībā ceļš, kuru izvēlējās un nogāja Latvija, bija ceļš uz masveida bezdarbu un gandrīz tikpat lielu emigrācijas vilni kā pasaules kara laikā. Par Latvijas ekonomikas atgūšanos un krīzes pārvarēšanu varēsim sākt runāt nevis tad, kad kāds uzzīmēs skaitļus par akciju kapitāla pieaugumu 40% lielumā gada laikā un no tiem izskaitļos sešprocentīgu ekonomikas pieaugumu, bet tad, kad Latvijā sāks masveidā atgriezties no tēvzemes aizceļojušie darba meklētāji.