Eurostat ir publiskojis gadskārtējo kopsavilkumu par atjaunojamās enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas patēriņā ES valstīs.
Kā liecina kopsavilkums, tad Latvija ar 32,6% pēc atjaunojamās enerģijas īpatsvara kopējā enerģijas patēriņā ir viena no ES līderiem. Pirmajā vietā ES ir Zviedrija ar 47,9%, tad Latvija, aiz mums seko Somija ar 32,2% un Austrija ar 30,1%. Savukārt Eiropas kauna traips šajā rādītājā ir Malta ar 0,4%, Luksemburga ar 2,8% un Lielbritānija ar 3,2%. ES izvirzītais mērķis ir līdz 2020. gadam sasniegt 20% lielu atjaunojamās enerģijas īpatsvaru no kopējā enerģijas patēriņa. Mērķis ir ambiciozs, un ideja principā pareiza. Kas ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc Latvijas valdība ir uzņēmusies saistības būt divreiz lielākiem eiropiešiem par pārējiem. Latvija ir izvirzījusi mērķi sasniegt 2020. gadā 40% lielu atjaunojamās enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas patēriņā. Tik trakas saistības nav uzņēmusies neviena valsts. Austrija, kurai ir līdzīga enerģētikas struktūra kā Latvijā, izvirzīja mērķi sasniegt 34%, pat Somijas mērķis ir 38%. Citas Baltijas valstis nav izvirzījušas tik trakus mērķus. Lietuvas mērķis ir līdz 2020. gadam sasniegt 23% (2010. gadā bija 19,7%), Igaunijas mērķis ir 25% (2010. gadā bija 24,3%).
Kāpēc valsts, kura iekļuva pasaules vēsturē kā valsts ar vislielāko IKP kritumu miera laikā un kas ir viena no nabadzīgākajām ES, izvirza tik traku un dārgu mērķi? Kāpēc tieši šajā rādītājā Latvijas politiskā elite vēlas būt dubulteiropieši? Kāpēc citos rādītājos, kas skar minimālās algas, veselības aprūpi, izglītību, zinātnes finansējumu utt., Latvijas politiskā elite nevēlas būt dubulteiropieši, bet ar prieku kuļas ES lejasdaļā, esot tikai ceturtdaļa vai pat 10% eiropieši? Atbilde ir apstāklī, ka atjaunojamā enerģētika ir milzīga korupcijas barotne!
Latvijas valdība ir noteikusi divkārt un pat trīskārt lielāku samaksu par elektroenerģiju, kas tiek saražota atjaunojamās enerģijas stacijās, nekā Vācija vai Austrija. Latvija par elektrību no mazizmēra vēja propelleriem maksā 12 santīmu par kilovatstundu, bet Vācijā – 3,5. Kilovatstundu elektroenerģijas no biogāzes ražotnes virs 1,2 MW Latvijā iepirks par 13,8 santīmiem, bet Vācijā par 7,55. Licence uz atjaunojamās enerģijas elektrības staciju, vai tā būtu biogāze, vēja propelleri, mazās HES, vai koģenerācijas stacijas, ir līdzvērtīga naudas drukājamai mašīnai. Kā izteicās viens mazo HES biznesa pionieriem Latvijā Normunds Aizkalns (Forbes, 2011. gada oktobris): «HES bizness ir vienkāršs – uzliec iekārtas un vāc naudu.» Cirīšu HES izmaksas ir 15%, bet viss pārējais – peļņa. Galvenais ir tikt pie kvotas. Tad tevi aizsargā Satversme un neviens neuzdrīkstas apdraudēt tavu superpeļņu, apgalvo Forbes. No kādiem resursiem tika radīta šī superpeļņa un kas to apmaksā? Ikvienam elektrības rēķinā pie tarifa tiek pieskaitīta tā sauktā obligātā iepirkuma komponente, kas jau veido pārdesmit procentu no rēķina summas. Jau tagad no katra lata, ko mēs samaksājam par elektrību, 13 santīmu nonāk pie politiski pietuvinātiem uzņēmējiem, lai tie varētu savā privātuzņēmumā strādāt ar 85% rentabilitāti.
Galvenais ir tikt pie licences un kvotas. Tāpēc nav jābrīnās, ka tie, kas uzrauga licenču dalīšanu, spēj gada laikā atdot visus savus parādus, lai pēc tam ilgstoši neveikli skaidrotos, no kurienes nabadzīgam politiķim tik lieli ienākumi. Latvijas atjaunojamā enerģētika ir kļuvusi par koruptīvo enerģētiku. Turklāt, arvien pieaugošā apjomā maksājot par atjaunojamās enerģijas licenču īpašnieku labklājību, visiem citiem Latvijas uzņēmējiem palielinās izmaksas un samazinās jau tā pārvērtētā lata dēļ iedragātā valsts konkurētspēja. Tieši uz šo ekonomikas problēmu uzmanību vērsa Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš (uzstājoties 5. jūnijā Latvijas Bankas konferencē Apstākļiem spītējot: Baltijas valstu tautsaimniecības atveseļošanās pieredze): «Tā nevar būt, ka tiek izteikti tādi vispārīgi vērtējumi – enerģētiskā neatkarība, vietējo resursu apgūšana, ja tā nav ekonomiski pamatota. Ko tas nozīmē? Mēs to labi redzam Latvijā. Šīs te politikas rezultātā mūsu enerģijas cenas, it sevišķi elektrības cenas, ir pārsniegušas tomēr pieļaujamo līmeni.»
Jau pirms tam Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, (Energo Forums 3/2011) norādīja uz šādas enerģētikas kaitīgo ietekmi: «Atjaunīgie energoresursi ir tikai viens no energoresursu veidiem, kuriem ir jāspēj konkurēt ar citiem energoresursiem. Manuprāt, nevajadzētu attīstīt atjaunīgos energoresursus tikai attīstīšanas dēļ. Šī nozares attīstība ir jāskata kontekstā ar citu energoresursu izmantošanas politiku. Pēc Enerģētikas stratēģijas pieņemšanas taču neatteiksimies no pārējiem energoresursiem par labu atjaunīgajiem – tāpēc nevajadzētu izskatīt tikai atjaunīgo energoresursu attīstības scenārijus.»
Latvijai ir pilnīgi un konsekventi jāatsakās no koruptīvās enerģētikas. Valstij nav jāatbalsta privātie biznesi, kas spēj gūt peļņu, tikai pārdodot savu produkciju par divreiz vai pat trīsreiz lielāku cenu nekā Vācijā.
Vēlreiz vārds Jurim Ekmanim: «Bezgalīgi subsidēt atjaunīgo energoresursu ražotājus ir nepareizi, jo tā valsts sadārdzina galaproduktu – katru kilovatstundu. Galu galā jau tagad daļēji esam brīvajā tirgū, un ražotājam ir jābūt konkurētspējīgam, ražotājam ir jābūt spējīgam pašam strādāt brīvajā tirgū.