5. septembra agrā rītā Latvijas Radio tiešraidē Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Uldis Rutkaste deklarēja Latvijas Bankas vīziju par Latvijas iecerēto pāreju uz vienoto Eiropas valūtu.
Kādi tad ir lielie labumi, ko dos pievienošanās eiro? Uldis Rutkaste atbild: «Eiro, pirmkārt, uzlabos valsts kredītreitingus. Eiro... palielina eksportu, palielina ražošanu...»
To nesaka kaut kāds autodidakts, kurš savas sazvērestības teorijas konstruē uz nekompetentiem avotiem, bet gan cilvēks, kas Latvijas Bankas vārdā izklāsta šīs valsts galvenās finanšu iestādes vīziju, kas iegūta pēc «rūpīgas analīzes».
Sāksim ar jautājumu: vai patiešām pāreja uz eiro uzlabo valstu kredītreitingus?
Kā uz šo jautājumu atbild Moody’s Investors Service? Moody’s piešķirtais kredītreitings Latvijai ir tāds pats kā eirozonas valstij Spānijai – Baa3. Jaunajām eirozonas valstīm Slovākijai un Slovēnijai kredītreitings (Baa2) ir zemāks nekā ārpus eirozonas esošajai Lietuvai (Baa1). Savukārt Moody’s versijā ārpus eirozonas esošo valstu – Zviedrijas un Šveices – reitings ir tikpat augsts kā eirozonas līderim Vācijai – Aaa. Tikai Moody’s versijā Zviedrijai un Šveicei prognoze ir stabila, bet Vācijai prognoze ir negatīva. Eirozonā esošās Grieķijas kredītreitinga novērtējumu pārspēj pat uz eirozonu tuvākajā laikā necerošā Baltkrievija.
Labi, pieņemsim – Moody’s ir slikts, jo 3. septembrī pazemināja Eiropas Savienības ilgtermiņa kredītreitinga nākotnes prognozi no stabilas uz negatīvu. Atveram Standard & Poor’s kredītreitingu. Augstākais kredītreitings Standard & Poor’s versijā (AAA) ir visām vecajām ES dalībvalstīm, kas izvairījās no dalības eirozonā, – Dānijai, Lielbritānijai un Zviedrijai.
Vai no tā ir jāizdara secinājums, ka tieši tās ES valstis, kuras nepievienosies eirozonai, tiks pie visaugstākā kredītreitinga?
Vai cilvēks, kurš apgalvo, ka ar dalību eirozonā var tikt pie augstāka kredītreitinga, vispār zina, kādi šobrīd ir kredītreitingi valstīm, kas ir iestājušās un kas izvairījās iestāties eirozonā?
Kritiķi var iebilst, ka lielos kredītreitingus mums nodrošinās Rutkastes piesolītais eksporta un ražošanas kāpums pēc pievienošanās vienotajai valūtai: «Eiro... palielina eksportu, palielina ražošanu...»
Atšķiram jaunāko Eurostat ziņojumu par Eiropas valstu eksporta salīdzinājumiem (nr. 121/2012 ), kas datēts ar 2012. gada 17. augustu.
Šā gada pirmajā pusgadā, vērtējot kopējo valsts eksportu (arī uz citām ES dalībvalstīm), tas visvairāk palielinājās Grieķijai (17%), kas ir eirozonā, un Latvijai (+14%), kas nav eirozonā. Igaunija ar savu straujo pievienošanos eiro spēja palielināt eksportu tikai par 2%. Eksports visvairāk samazinājās Īrijai (–2%), kas ir eirozonā, un Ungārijai (–1%), kas nav eirozonā.
Tālāk! Kā dalība eirozonā ietekmē eksportu uz trešajām valstīm? Eurostat ziņojums vēsta, kā šā gada pirmajā pusgadā mainījās valstu eksports ārpus ES: eksports visvairāk palielinājās Lietuvai (11,3%), kas nav eirozonā, un Grieķijai (+7,3%), kas ir eirozonā. Pēc šā rādītāja vislielākais eksporta kritums ir divām valstīm, kuras abas ir eirozonā, – Maltai (–18,2%) un Kiprai (–9,2%).
Kā, balstoties uz Eurostat eksporta statistiku, var apgalvot, ka «eiro palielina eksportu»?
Labi, pieņemsim, ka Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldei nekad nav bijis vajadzības noskaidrot, kas ir eksports. Pārbaudām tēzi, ka «eiro... palielina ražošanu»!
Atšķiram svaigāko Eurostat ziņojumu par Eiropas valstu rūpnieciskās ražošanas salīdzinājumiem (nr. 118/2012), kas datēts ar 2012. gada 14. augustu.
Kā izskatījās rūpnieciskā ražošana šā gada maijā, pieņemot 2005. gada līmeni par 100%. Visvairāk rūpniecība ir pieaugusi Polijai (147,9%) un Rumānijai (140,3%), bet abas nav eirozonā, turklāt Polija pat svinīgi deklarēja, ka tuvākajā laikā nemaz netaisās tur iestāties. Visvairāk rūpnieciskā ražošana ir sarukusi Grieķijai (75,6%) un Spānijai (79,7%), kas abas ir eirozonā.
Kā, balstoties uz Eurostat ražošanas statistiku, var apgalvot, ka «eiro... palielina ražošanu»?
Godīgi un objektīvi, bez propagandas uzstādījumiem, izvērtējot Eurostat statistiku, ir jāsecina, ka apgalvojumiem – dalība eirozonā uzlabo eksportu vai uzlabo ražošanu – nav nekāda zinātniska pamata. Rutkastes apgalvojumi ir jāatzīst par melīgiem. Tikai tas, ja vēlamies būt korekti, nenozīmē, ka tiek pierādīts pretējs apgalvojums – atrašanās ārpus eirozonas dod lielākus ieguvumus eksportā un ražošanā. Vērtējot absolūti zinātniski korekti, šie piemēri nepierāda, ka būt eirozonā ir kas slikts. Visdrīzāk būtu zinātniski jāpārbauda hipotēze, ka atrašanās ārpus eirozonas, kombinācijā ar vietējos ražotājus atbalstošu politiku, dod lielāku pieaugumu eksportā un ražošanā (Polijas piemērs).
Jautājums ir, par ko Latvijas Bankā uzskata visus Latvijas iedzīvotājus – skatītājus, klausītājus un lasītājus? Par pilnīgiem pamuļķiem, kuriem jebkurš var spraust jebkurus batonus ausīs? Varbūt taisnība tiem, kas apgalvo, ka ir steigšus jāmaina Satversme un likumi, uzdodot Latvijas Bankai arī Propagandas ministrijas funkcijas.
Varbūt, ka Latvijas Banka ražošanu un eksportu bremzējošo monetāro politiku veselus divus gadu desmitus piekopa tikai tāpēc, ka tās Monetārās politikas pārvaldē neviens tā arī nezina, ko nozīmē tādi vārdi kā «kredītreitings», «eksports» un «ražošana»?
Tad gan ļausim Valdim Dombrovskim strādāt un lūgsim, lai viņš no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem iedala valsts budžeta finanses paātrinātiem kursiem ekonomikā Latvijas Bankas vadībai.